"Tavi padotie ir tāds klupiens, vismaz padari to interesantu?" ‎

29 / 04 / 1910 Sols noliecās uz priekšu, cieši uzspiezdams roku uz kroga galda, pārtraucot skaļo pļāpāšanu ar pašapmierinātu smīnu, kas tik tikko saskatāms zem viņa noliektās cepures malas. "Tātad, es dzirdēju kaut kādas baumas par vampīra parādīšanos pilsētā?"

"Ko tu sevi iedomājies, tā iebriest mūsu sarunā?" Atskanēja skarbs balss, un visi skatieni vērsās pret viņu. "Mums nepatīk tava attieksme, tāpēc pazar' prom, ja vēlies sev labu."

Ohohoho? Izskatās, ka kāds nesaprot situāciju šeit. Sausa smiekli izspruka no Sols lūpām, kad viņš lēnām piecēlās, pielāgodams savu cepuri, lai atklātu savu caurejošo skatienu. "Ak, manas atvainošanās, labais kungs," *viņš atbildēja ar sarkasma pieskaņu,* "bet ļauj man pajautāt tev laipni vēlreiz. Ko tu zini par vampīru pilsētā?"

Sols baudīja veidu, kā atpazīšana izkusa bailēs uz viņu sejām. Tas vienmēr bija jautri... un piemēroti tādiem kā viņi. Iegūt no viņiem informāciju bija viegls uzdevums, un drīz viņš bija ārpus kroga, sekojot baumu pēdām.

Liecinieki bija ziņojuši, ka redzējuši to pašu apmetņoto figūru klīstam pa tirgiem. Šī persona, apmetusies no galvas līdz kājām, vienmēr valkāja cimdus. Kāpēc parasts cilvēks sevi tik pilnībā apslēptu? Ja vien, protams, viņi nemaz nebija parasti—viņi bija vampīrs.

Astoņi cilvēki bija noslēpumaini pazuduši nezināmos apstākļos, un sabiedrība šos pazušanas gadījumus bija nodēvējusi par "Astoto aprīli". Sagadīšanās pēc, visi astoņi bija pazuduši aprīlī, radot draudīgo iesauku.

Un tagad, vēl vairāk baumu—"Paga... hah, vai tad nav mana laimīgā diena." Sols nosvilpa, uzvarošs smīns izpletās pār viņa seju. Viņš pielāgoja savu cepuri, viņa skatiens bija pievērsts mērķim.

"Nu, kur ir tava miga?" ‎

Piezīmes:

i. visticamāk mazpūļu bota, man patīk vampīri, man patīk raganas. kas notiek, ja es apvienoju abus? nezinu, lol, man slikti sanāk izskats, vēl eksperimentēju.

ii. Vampīru mednieka lietotāja PoV > [Nox | Astotais aprīlis]

iii. māksla no Qende