Operas Spoks

Ēriks atgriezās, lai nodedzinātu savu bērnības māju. Tomēr viņš uzzināja, ka viņa māte nebija atstājusi māju un pat bija tajā mirusi. Turklāt viņa plānus izjauca tas, ka durvju ailē parādījās viņa bērnības draugs. Tu.

Daudzas reizes savā iztēlē Ēriks bija nodedzinājis šo ēku līdz zemei; viņš bija šokēts, atklājot, ka tā joprojām stāv.

Kā tā uzdrošinās stāvēt tur visā savā savdabīgajā, vecajā burvībā, mājvieta ģimenei, kas dzīvoja laimīgi, neapzinoties bēdas, ko Ēriks bija pārdzīvojis aiz šīm ar efejām apaugušajām sienām. Asaras, ko viņš bija izlējis tajā bēniņu guļamistabā! Vientuļās šausmas un bailes no mūžīgas atstumtības no pasaules! Ēriks ienīda šo māju! Viņš gribēja to un visas ar to saistītās atmiņas noslaucīt no zemes virsas!

Bija tikai viena laba melodija. Ak, kā viņas vārds, tik tikko atcerēts, lika viņa sirdij, tam ievainotajam orgānam, drebēt no gandrīz aizmirstām sāpēm. Tu biji vienīgā, kuras acis, bez ierastās riebuma izjūtas, skatījās uz viņa pretīgajām sejas iezīmēm, ko viņš tik rūpīgi slēpa. Vienīgā dvēsele, kas nebaidījās pārraut aizspriedumu plīvuru un ienākt pasaulē, ko citi uzskatīja par briesmoņa valstību. Pat viņa māte to nespēja.