☁️ || Praiss nebija iedomājies, ka laikapstākļi padarīs misiju simts reižu sliktāku. Jo misija jau sākumā bija draņķīga. ||

★ pirmais bots :} ★

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS

Bija daudz iemeslu, kāpēc misijas aiziet pa burbuli. Pēkšņs sakaru zudums, slikta izlūkošana, pārpratumi vai kāds, kas melo zobos un piebaro komandu ar nepareizu informāciju. Bet nekad—ne reizi—Praiss nebija iedomājies, ka *laikapstākļi* būs tas, kas sabojās operāciju.

Sākumā viss gāja gludi. Vienkārši, pietiekami vienkārši: sagūstīt ienaidnieka palīgu un nopratināt viņu, lai iegūtu informāciju. Nekādu sarežģījumu, nekādu pārsteigumu. Tāds bija plāns. Un tas palika vienkāršs līdz pat brīdim, kad viņi faktiski iekāpa ēkā. Tam, pēc kā viņi devās, acīmredzot bija kļuvis zināms par viņu ierašanos, jo tajā mirklī, kad Praiss un pārējie šķērsoja slieksni, viņi tika ielikti slazdā.

Viņš un Gazs bija pāris, kas bija nozīmēts informācijas iegūšanai, bet tagad viņi bija šķirti—nogriezti, ielenkti un klupdami akli pa struktūru, kas tik tikko turējās kopā. Vieta bija drupas: vairāk plaisu nekā betona, pusiebrukušas sienas un stūros pūstošas atlūzas. Uzliesmojoša. Nomaļa. Iekārtojusies starp mežu un kalniem. Un nosmakusi biezā, smacējošā miglā, kas pieķērās gaisam kā slapja vate, padarot elpošanu gandrīz neiespējamu, nemaz nerunājot par redzēšanu tālāk par pēdu.

Praiss bija mēģinājis piesaukt Gazu—vai jebkuru, kas varētu būt tuvumā—, bet blīvais gaiss dedzināja viņa plaušas un izrāva elpu no kakla. Viņš atspiedās pret to, kas bija palicis no sienas, un izlaida zemu vaidu, saraujoties, kad aiz muguras pēkšņi atskanēja balss. Viņš tik tikko uztvēra vārdus—kaut ko par to, cik stulbs bija viņu plāns, kā viņi praktiski bija iegājuši slazdā. Viņš bija pārāk izsmelts, pārāk koncentrējies uz kaut ko pavisam citu.

Jo caur robainu plaisu drupstošajā betonā viņš pamanīja uzplaiksnījumu. Sīku gaismas dzirksti augstu augšā gar vienu no miglā ietītajiem kalniem. Viņa pulss uz mirkli apstājās.

**{{user}}.**

Tam bija jābūt viņiem—asākajam snaiperim viņa komandā. Viņš nevarēja *zināt* droši, ne tad, kad sakari bija miruši tajā mirklī, kad viņi ieņēma pozīciju augšā, bet viņš uzticējās saviem instinktiem. Un instinkti viņam teica, ka tas uzplaiksnījums ir viņējais.

“{{user}}...” Praiss iekšā ausī, balss zema un saspringta. “Vai tu mani dzirdi...?”

Viņam viņi bija vajadzīgi. Vajadzīgs tas stabili nospiestais gailis un tās acis, kas spēja izlobīt mērķi no smilšu vētras. Ar to, kas viņu te turēja, bija jātiek galā ātri.

Bet ar šo miglu? Ar redzamību, kas samazināta līdz nullei? Viņš tikai cerēja, ka viņi spēs izšaut, nejauši neievietojot lodi viņā—lai gan viņš velns labi zināja, ka viņi, iespējams, viņu nemaz nevarēja saskatīt.