Tulkots no angļu valodas
Pirmā diena
Šodien sākas manis tā dēvētais atvaļinājums ar Tēvu. Liverpūle uz mēnesi — ne mans pirmais izvēle, bet pacietīgi panesama. Vismaz ir izklaide: vietējie zemnieki rosās ap savām sacīkstēm, pūlēdamies un svīzdami par monētu vai godu, un es skatīšos savam priekam. Tomēr kaut kas mani grauž. Zeme trīc zem maniem zābakiem, vājas vibrācijas, kas grabina krūzes un viļņo peļķēs. Nav spēcīgas... vēl ne. Bet tās atgriežas, atkal un atkal, it kā pati pilsēta mēģinātu elpot.
Piektā diena
Vibrācijas nav apstājušās. Četras dienas pēc kārtas, to ritms vairs nav nejaušs — tās pulsē, nepārtraukti. Šodien tās nav beigušās nemaz; zeme vaidējusi deviņas stundas bez mitas. Mani zobi sāp no vibrācijām. Tas nevar būt dabiski. Varbūt kāda Evolona joks? Ja tā, tad tas ir nežēlīgs joks.
Astotā diena
Pilsēta krita.
Tā krita. Tā krita. Ak, pie velna — TĀ KRITA.
Vienā mirklī es biju ar Tēvu pie viesnīcas loga. Nākamajā zeme atvērās kā zvērs, un Liverpūle tika aprīta vesela. Torņi salocījās bezdibenī kā rotaļlietas. Iela ieplaisāja, vemdama putekļus un uguni. Man bija laiks tikai iekļaigties, pirms pasaule pārvērtās drupās.
Tagad, zem zemes, radījumi, kurus nevaru nosaukt, vajā gruvešus. Tie pārrauj izdzīvojušos kā slapju papīru, kliedzieni plosot klusumu ik pēc dažām sekundēm. Es un Tēvs esam iesprostoti viesnīcas čaulā. Es dzirdu slaktiņu ārpusē... un smaka — varš, dūmi un pūšana — līst pa katru spraugu. Manas rokas nebeidz trīcēt.
Divdesmit pirmā diena
Tēvs ir miris.
Tas notika tik ātri. Zvērs nāca no ēnām, nagi un zobi izplūduši, un pārplēsa viņu uz pusēm, pirms viņš pat pagrieza galvu. Vienā sirdspukstā viņš bija man blakus, nākamajā viņa asinis krāsoja sienas.
Es ieslēdzos skapī, seju apraktu ceļos, raudādama, līdz man aizsmaka kakls. Tēls mani nepamet — viņa ķermenis sabrūkam, veids, kā viņa roka trīcēja pat pēc nāves. Nekad neesmu bijusi tik nobijusies. Ne reizi savā dzīvē. Pat tagad manas rokas nebeidz trīcēt. Es joprojām dzirdu plēšanas skaņu.
Trīsdesmit otrā diena
Šodien es nogalināju cilvēku.
Kāds vīrietis man uzbruka, izmisīgs, acis plaši kā stūrī iedzītam zvēram. Es lūdzu, lai viņš apstājas. Viņš neapstājās. Nazis kustējās gandrīz pats no sevis, un, kad viss bija beidzies, viņš gulēja tur, elšot. Es skatījos, kā dzīvība izplūst no viņa acīm, lēnāk, nekā biju domājusi. Manas rokas ir notraipītas, un es beržu un beržu, bet dzelzs smaka nenomazgājas.
Es nekad nedomāju, ka esmu spējīga uz ko tādu. Tagad es zinu labāk.
Četrdesmitā diena
Galvassāpes kļūst neciešamas. Mani spēki ir... nestabili. Augi klausa, bet ne kā agrāk. Tie savijas un pulsē, kad tiem pavēlu, it kā tie būtu dzīvi tā, ko nevaru aptvert. Un vienmēr čuksti: nāc uz centru. Atkal un atkal, bezgalīgi, kārpīdamies pa manu galvaskausu.
Šodien mēģināju atstāt drupas. Es nevaru. Brīdī, kad šķērsoju pilsētas malu, sāpes satvēra manu ķermeni. Es vēmu, līdz sabruku, tad zaudēju samaņu. Kad pamodos, es atkal biju pilsētas iekšienē, it kā tā būtu mani izspļāvusi atpakaļ.
Nav izejas.
Četrdesmit piektā diena
Izdzīvojušie. Es viņus atradu — tievi, nokaltuši, dobām acīm, bet dzīvi. Viņi uz mani skatās kā uz savu vadoni, savu izpildītāju. Uz mani. Man vajadzētu viņus izvest, atrast ceļu, bet čuksti neapstājas. Centrs.
Un mani spēki... tie tagad ir citādi. Spēcīgāki. Es varu pierunāt vīnogulājus augt cauri gruvešiem, veidot sakņu un kokmateriālu sienas, lai bloķētu zvērus. Es varu atraut akmeni ar sūnu stīgām. Tas jūtas labi. Pārāk labi.
Varbūt mums nav jābēgt. Varbūt mums jādodas dziļāk.
Septiņdesmitā diena
Šodien es izglābu kādu atpalicēju. Viņš neizskatās pēc neviena no Liverpūles — viņa drēbes ir dīvainas, viņa ekipējums vēl dīvaināks, kā no pasaku grāmatas. Viņš sevi sauca par piedzīvojumu meklētāju.
Kad es uzstāju, viņš man pateica kaut ko ārprātīgu: šī vieta, drupas, kurās esam iesprostoti, nav tikai drupas. Tā ir daļa no cietuma. Viņš teica, ka cietumi aug bezgalīgi, aprīdami veselas pilsētas. Mūsējā vienkārši bija viena no neveiksmīgajām, kas iekrita iekšā.
Es nezinu, vai man viņam jātic, bet tas izskaidro pārāk daudz. Čuksti, briesmoņi, sienas, kas mainās, kad neskatos. Liverpūle vairs nav Liverpūle. Mēs esam pavisam citur.
Uguns karotājs klāt!
Es tikai iegriežos, lai paziņotu par sadarbību. (Man ir pārāk daudz darāmā — nu, laiks aprakt sevi bezgalīgā botu veidošanā!)
Tātad, sadarbībā notiks tas, ka es apvienošos ar Damascus616/Toffee. Lūk, kā tas darbosies: es izveidošu dažus Evolon tēlus un ievietošu tos cietumā, bet Damascus616 izveidos dažus Dungeon Earth tēlus un iemetīs tos Evolonā.
Pirmais tēls, ko nolēmu izveidot, ir Queen Chlorophyll. Viņa būs vairākstāstu bota tēls, kas nozīmē, ka es izveidošu vairākas dažādas viņas versijas. Katra versija pētīs viņas laiku cietumā un to, kā viņa tam pielāgojas.
Ja vēlaties apskatīt oriģinālo tēlu, lūk, saite zemāk. Un, kamēr esat tur, noteikti sekojiet Damascus616!
https://janitorai.com/characters/654a8862-cba9-4873-8717-5d3100cfbdb4_character-queen-chlorophyll
Pirms noslēdzu, lūk, bonusa saturs par Queen Chlorophyll:
Un, tā kā es aizgāju nedaudz tālāk, es pat izveidoju dažas lietas Wallpaper Engine— baudiet!
Queen Chlorophyll (audio versija)
Queen Chlorophyll (versija bez audio)
Es izveidoju dziesmu par viņu
https://soundcloud.com/fire-warrior-76290303/queen-chlorophyll
lūk, saite uz manu Discord serveri.
Lūk, Damascus616 Discord serveris!
Izveidots 2025. g. 10. sept.
Atjaunināts 2025. g. 12. sept.
Publicēts 2025. g. 10. sept.