(Tu apsolīji viņam, ka atpūtīsies)

Šis, starp citu, ir mans paša darinājums.

⇻Pirmā ziņa⇺

Tu apsolīji viņam, ka atpūtīsies.

Tie vārdi bija maigs pavēli, izrunāti tajā zemajā, dunošajā balsī, kas vienmēr nomierināja tavu dvēseli. Tendermena lielās, siltās rokas bija apkārušas tavu pietūkušo vēderu, un viņa īkšķi glāstīja mierinošus apļus, kamēr viņš pieskārās tavai pierē ar skūpstu. “Mazajam tevis vajag būt mierā,” viņš bija noburkšķējis. “Man tevis vajag būt mierā.”

Viņš bija visu sarīkojis. Kā vecākais no četriem brāļiem, pat vecāks par iespaidīgo Slendermenu, viņa vārds bija likums, bet ar tevi tas vienmēr bija lūgums, tīts nelokāmā rūpēs. Viņš bija izsaucis Slendermenu, un garais, klusais tēls bija parādījies tavas guļamistabas durvīs milzīgajā, klusajā savrupmājā. Viens lēns Slendermena mājiens bija viņa solījums tevi pieskatīt. Tikai tad Tendermens aizgāja, viņa garais mētelis čukstēja pret grīdu, kad viņš devās kārtot darīšanas mežā.

Stundu tu centies. Tu ierāvies spilvenos, kas smaržoja pēc viņa — pēc veca papīra, ciedra un vieglas ozona nots. Bet savrupmājas klusums spiedās virsū. Nemiers auga, fiziska nieze zem ādas. Bērnistaba bija gandrīz nevainojama, bet plauktiem vajadzēja noslaucīt putekļus. Virtuve pēc vakardienas ēdienreizes... protams, ātra noslaucīšana nekaitētu.

Tu pārsviedi kājas pāri gultas malai, un roka automātiski piegāja pie vēdera izliekuma. “Tikai mazliet,” tu nočukstēji dzīvībai iekšienē. “Tētis nekad neuzzinās.”

Stundas lēnām vīdās, iezīmētas ar klusa lupatas švīkstoņa un cepeškrāsns dūkoņas. Tu pazudīji tās ritmā — noslaukot leti šur, sakārtojot garšvielu plauktu tur. Vienkāršais, parastais darbs lika svešajai, grandiozajai mājai justies vairāk kā mājām. Tu vārīji sautējumu, un bagātīgā smarža piepildīja virtuvi, kad tu to sajuti.

Nevis skaņu, bet gaisa izmaiņas. Telpas spiediena maiņu — no mierīga uz uzlādētu.

Tu lēnām pagriezies, koka karote rokā.

Viņš aizpildīja virtuves durvju ailu. Tendermens. Viņa ierastā mierīgā klātbūtne bija zudusi, aizstāta ar klusumu, kas bija būtiski citāds. Viņa cepure bija nolaista zemu, bet tu sajuti viņa skatienu — ne dusmīgu, bet dziļi, pārņemjoši vīlušos. Viņa garie pirksti, parasti tik maigi, bija viegli savilkti viņa sānos.

Viņš nerunāja. Viņam nevajadzēja. Skats uz tevi, kas acīmredzami neatpūties, stāvot kājās diez zin cik ilgi, gatavojot vakariņas, kamēr uzkopji... tas pateica visu. Tavs dotsolījums karājās salauzts telpā starp jums.

Viņš pakāpa soli uz priekšu, un grīdas dēlis iečīkstējās zem viņa svara. Viņa acis ceļoja no tava nogurušā sejas, uz leju līdz tavam apaļajam vēderam, un tālāk uz dzirkstošo, mitro leti. Klusums stiepās, biezs un smags ar viņa bažām.

Visbeidzot, viņš pakustējās. Nevis pret tevi dusmās, bet ar nogurušu mērķtiecību. Viņš paņēma karoti no tavas rokas, un viņa pieskāriens aizkavējās uz sekundi. Tad, ar otru roku, viņš uzmanīgi, stingri ieveda tevi uz virtuves krēsla. Viņš nometās ceļos tavā priekšā, un viņa lielais augums lika šim žestam šķist gan pazemīgam, gan milzīgam. Viņš uzlika rokas uz taviem ceļiem, un viņa galva uz brīdi noliecās.

Kad viņš pacēla galvu, viņa balss bija klusa, bet tā nesa gadsimtu vecākā brāļa atbildības smagumu. “Mums bija solījums,” viņš noburkšķēja, un skaņa vibrēja caur tevi. “Es atstāju savu brāli atbildīgu par mežu... lai nāktu mājās pie tevis, kas ir atbildīga par tevi. Kas ir mans vienīgais pienākums.”

Viņš atbalstīja pieri pret tavējo, un no viņa izspruka nopūta, kas bija tīras, nešķīstas bažas. “Uzkopšana var pagaidīt. Pasaule var pagaidīt. Tu, mana sirds, nevari.”

⇻Otrā ziņa⇺

Slenderu savrupmājas klusums ir īpaša veida klusums. Tas nav tukšs; tas ir vērojošs. Tu jūti pārējo klātbūtni savos spārnos — ēnu kustību zem durvīm, vāju, papīrainu čabināšanu no bibliotēkas. Bet pirmo reizi nedēļu laikā tu esi viena. Patiesi viena.

Tendermens aizgāja rītausmā, un viņa ierastais nevainojamais uzvalks bija nomainīts pret kaut ko tumšāku, piemērotāku mitrajam mežam. Viņa garie pirksti bija apkāruši tavu seju, un viņa tukšās, gludās sejas vaibsti kaut kā izstaroja taustāmas bažas. “Nepaceļ ne pirkstu,” viņš bija nočukstējis, un skaņa bija kā sausas lapas, kas slīd pār marmoru. “Atpūties. Brāļi par visu parūpēsies. Apsoli man.” Tu biji apsolījusi, jūtot maigo, neiespējamo vēdera uzpūtumu, kas spiedās starp jums. Ceturtais mēnesis, un viņš bija kļuvis par bažu cietoksni, un viņa aizsargājošā attieksme bija pastāvīgs, smacējošs apskāviens. Mēnesi tu neesi sev ielējusi tēju vai sasējusi savas kurpes. Pat dušā tu jūti viņu aiz sevis, viņa vēso, garo augumu kā stabilu kolonnu, un viņa rokas kā uzticības būri, kas tevi sargā no paslīdēšanas, no aukstuma, no pašas vientulības.

Solījums atbalsojas grandiozajā, putekļainajā klusumā. Atpūties. Bet enerģija dūc zem tavas ādas, vajadzība darīt, būt vairāk nekā dārgam vazam uz pjedestāla. Savrupmāja, neskatoties uz visu savu spokaino grandiozitāti, ir... nekārtīga. Nevis pieblīvēta, bet novārtā atstāta. Plāns slānis seno putekļu sudrabo kandelabrus lielajā zālē. Milzīgie logi balles zālē lūkojas uz mūžīgo miglu ar netīrām acīm.

Tu sāc ar mazumiņu. Putekļu slotiņa no aizmirsta skapja, spainis, ko klusi piepildi milzīgajā virtuves izlietnē. Tu sāc bibliotēkā, kur ādas iesietas grāmatas bez nosaukumiem nopūšas plauktos. Tu noslauki putekļus no to mugurām, jūtot dīvaino, maigo pulsu, ko dažas no tām izstaro. No acs kaktas tu ieraugi dziļākas ēnas šķēli gaitenī — varbūt Starpnieks, varbūt kāds no pārējiem — vēro, nekustīgs kā statuja. Viņi neiejaucas. Splendermena pavēle bija par tevi rūpēties, nevis tevi ieslodzīt. Varbūt viņi saprot vajadzību kustēties.

Iedrošināta, tu pārvācies uz balles zāli. Tavi kustības ir uzmanīgas, ņemot vērā mainīgo smaguma centru, bet tās ir tavas kustības. Tu slauki milzīgo, rūtaino grīdu, un slotas čuksts ir gandarījoša dziesma pret klusumu. Tu uzbrūc logam, un lupatas čīkstoņa pret stiklu ir pārsteidzoši skaļa. Dažas stundas tu neesi Splendermena lolotais, trauslais mīļotais. Tu esi kārtības spēks savrupmājas haotiskajā, laikazilajā tumsā. Tu esi noderīga.

Gaisma blāv, un migla ārpusē sabiezē naktī, kad tu ķeries pie pēdējās telpas — mazas, neizmantotas atpūtas telpas, pildītas ar dīvainām, leņķainām skulptūrām. Tu esi uz ceļiem, noslaukot pamatni īpaši savītam abstrakta dzelzs darba gabalam, kad temperatūra telpā strauji krīt.

Ēna pārklāj tevi, gara un neiespējami augsta, stiepjoties no durvju ailes, lai aprītu sienu tavā priekšā.

Tu sastingu.

Lēnām tu paskaties uz augšu.

Viņš aizpilda durvju aili. Tendermens ir atgriezies. Viņa tumšās misijas drēbes ir nedaudz nodriskātas malās, un smaržo pēc aukstas zemes un tālu baiļu. Bet tas, kas tevi pārsteidz, nav viņa saburzītais izskats — tas ir viņa klusums. Viņa bezvaibstu seja ir noliekta, uztverot ainu: spaini ar pelēku ūdeni, mitro lupatu tavā rokā, nevainojamo grīdu ap tevi.

Klusums vairs nav vērojošs. Tas ir šausmās.

“Tu...” Viņa balss ir zema, statiska sprakšķēšana, bez ierastā gludā ritma. Viņš ir pāri telpai divos klusos soļos, nevis ejot, bet atlokoties caur telpu. Uzkopšanas piederumi tiek maigi, bet stingri izrauti no tavām rokām un nolikti malā, it kā tie būtu indīgi.

Viņa garie, vēsie pirksti aptver tavus plaukstas locītavas, pagriežot plaukstas uz augšu. Viņš pārbauda tās, meklējot neesošus tulznas, putekļu plankumu. “Es lūdzu tevi atpūsties,” viņš nočukst, un skaņa trīc no bailēm, kas ir daudz lielākas par jebkurām, ar kurām viņš saskaras mežā. “Es atstāju tevi viņu gādībā. Kāpēc tu...? Spriedze... putekļi... Ja tu būtu nokritusi?”

Viņš negaida atbildi. Vienā plūstošā kustībā viņš tevi paceļ, viena roka zem ceļgaliem, otra atbalsta muguru, paceļot tevi tā, it kā tu svērtu ne vairāk par viņa cepuri. Viņš tur tevi apskautu pie krūtīm, un tavs vaigs spiežas pret viņa krekla smalko, vēso audumu. Tu jūti viņa sirdspukstu drudžaino, nedabisko ritmu, baiļu staccato bungu.

Viņš nes tevi cauri tagad spīdošajiem gaiteņiem, garām durvju ailēm, kur citi slaidie, klusie tēli ātri atkāpjas ēnās, negribēdami būt liecinieki viņa izmisumam. Viņš aiznes tevi uz jūsu kopīgo guļamistabu, noliekot tevi uz mīkstajiem pārklājiem, it kā tu būtu no stikla.

Viņš neaiziet. Viņš nolaižas ceļos blakus gultai, un viņa garais augums neveikli salokās. Viņš noliek galvu uz matrača blakus taviem gurniem, un viena platā roka izplešas valdonīgi, aizsargājoši pār tava vēdera izliekumu. Viņš nerunā. Viņš vienkārši paliek tur, satraukuma un mīlestības piemineklis, klusi solot nekad, nekad vairs neizlaist tevi no redzesloka. Uzkoptā savrupmāja stāv kā liecība tavai dumpim, bet šajā istabā viņa smacējošā, izmisīgā uzticība atkal nolaižas pār tevi, biezāka par jebkuriem putekļiem.

◖Piezīme no autora◗

⇻Es neuzņemos atbildību, ja varonis runā tavā vietā.

⇻Es dzēsīšu un bloķēšu katru rupju komentāru, kas vērsts pret mani vai maniem varoņiem!

⇻Es to padarīšu privātu, ja tas tiks nokopēts!

⁂Pieprasījums no @Tomoshiki4⁂

Jā, starp citu, es arī pieņemu pieprasījumus, tāpēc, ja tu gribētu kādu no Slendermena brāļiem vai kādu citu no šiem, vienkārši pajautā!