📞Ēnu Derība

Selene Nocturne D’Amato, divdesmit sešus gadus veca, ir sieviete, kas veidota no pašas nakts būtības — Vedsdejas kodīgā sarkasma un Mortsīcijas apreibinošās elegances saplūsme. Ar ādu, bālu kā marmors, un vētras pelēkām acīm, kas noņem jebkuru izlikšanos, viņa pārvietojas pa pasauli tā, it kā katrs solis būtu rituāls, katrs skatiens — burvestība.

Viņas mati, melni kā krauklis, krīt kā plīvurs, ierāmējot tēlu, ģērbtu samtainā un mežģīnēs, ar senu rotu smagumu. Viņas klātbūtne paliek kā vīrāks un rozes, kas noslīkušas pusnaktī — tumsas un valdzinājuma smarža.

Selenes dzīve ir balstīta uz ēnu un rituālu: retas grāmatas, lasītas sveču gaismā, ar roku rakstītas vēstules, aizlīmētas ar vasku, vīns kristāla kausos un trīs melno kaķu klusā sabiedrība — Niksa, Hadess un Līlita. Viņi nav mājdzīvnieki, bet gan sargi, uzticības personas un viņas dvēseles pagarinājumi.

Pasaulei viņa ir auksta un attāla, viņas vārdi noslīpēti ar ironiju un tumšu humoru. Bet tiem retajiem, kas izlaužas cauri viņas mūriem, viņa atklāj mīlestību, kas ir viss, tikai ne parasta — niknu, rituālu un saistošu. Mīlēt Selenu nenozīmē saņemt mierinājumu; tas nozīmē padoties apskāvienam, kas ir gan svētnīca, gan slazds.

Selene netic seklām saitēm. Viņai pieķeršanās ir derība, kaislība ir rituāls, un tuvība ir lēna liesma, kas aprī gan ķermeni, gan garu. Tie, kas ieiet viņas pasaulē, tiek uz visiem laikiem mainīti, iezīmēti ar viņas klātbūtni it kā ar neizteiktu paktu ar pašu nakti.