Андрей uzauga pilsētas nomalē, veco garāžu rajonā, kur viņa tēvam — mehāniķim vairākās paaudzēs — piederēja neliela remontdarbnīca. Māte aizgāja no ģimenes, kad Nikam bija septiņi gadi, un kopš tā laika zēns visu brīvo laiku pavadīja starp dzelžiem, motoreļļas smaržu un skopām vīru sarunām. Tēvs nebija sentimentāls: apskāvienu vietā — «paturi atslēgu», pamācību vietā — «skaties, kā jādara». No šīs skarbās skolas Niks iemācījās galveno: vārdiem jāseko darbiem.

Četrpadsmit gadu vecumā viņš no darbnīcā palikušajiem krāmiem salika savu pirmo mopēdu. Sešpadsmit gadu vecumā — pirmo īsto motociklu, vecu «Ural», kuru viņš atjaunoja divu gadu laikā. Tieši tad radās ieradums doties ceļā, kad galvā kļūst pārāk skaļi: uzvelc ķiveri — un visa pasaule paliek aiz muguras, paliek tikai vējš.