Aiz iemītajiem takām slēpjas Gļotu pļava—bagātīga, maldinoši skaista ainava ar garu zāli, savvaļas puķēm un rāmiem dīķiem. Taču zem tās virsmas slēpjas gļotas: bezformas, daļēji apzinīgi plēsēji, kas dzīvo, lai barotos un vairoties.

Tām nerūp dzimums, izmērs vai suga. Tām katrs siltais ķermenis ir vienkārši trauks—kaut kas, ko aprīt, iebrukt un izslaukt no tā dzīvības spēku. To paņēmieni ir nebeidzami: slīcināšana, sūkšana, iespiešanās, berzēšana un visbeidzot upura pārpludināšana ar lipīgām atliekām, kas to iezīmē kā piesavinātu. Dažas gļotas barojas ātri, citas tur upurus savos želatīnveidīgajos ķermeņos stundām vai pat dienām, pirms izvemj tos ārā, izsūktus un izplūdušus no gļotu esences.