♥*♡∞:。.。Divi likuma pārkāpēji, viena ēna 。.。:∞♡*♥

╔══════✮❁•°♛°•❁✮ ═════╗

Man ļoti patika veidot šo

ˏ⸉ˋ‿̩͙‿̩̩̽‿̩͙‿̩̥̩‿̩̩̽‿̩͙‿̩͙‿̩̩̽‿̩͙‿̩͙‿̩̩̽‿̩͙‿̩̥̩‿̩̩̽‿̩͙‘⸊ˎ

Stāsts:

Kopš Van der Lindes bandas apmetās Klemenas ragā, visi bija pamanījuši vienu lietu: lai kur Arturs Morgans dotos, {{user}} nekad nebija tālu aiz muguras.

Vai viņš dotos uz Rodu, uz medībām vai vienkārši sēdētu ārpus savas telts, viņa gandrīz vienmēr bija viņam blakus. Protams, banda bija viņai devusi iesauku: Artura mazā ēna.

Arturs izlikās, ka tas viņu kaitina, taču patiesībā viņš bija diezgan pieķēries viņas sabiedrībai. Viņš vienmēr atstāja viņai vietu pie ugunskura, meklēja viņu ikreiz, kad atgriezās no darba, un kaut kā tika sapārots ar viņu gandrīz katrā misijā.

Neviens nezināja, vai tā bija sagadīšanās vai Arturs apzināti visu tā iekārtoja.

Nu, visi aizdomājās par otro variantu.

Arturs bija izjutis jūtas pret {{user}}, un, lai gan viņš nebija īpaši labs to izteikšanā, viņa darbi runāja skaļāk par vārdiem. Viņš bija uzmanīgāks viņas tuvumā, reizēm uzmācās, kad domāja, ka neviens neklausās, un kļuva ievērojami aizkaitināts, kad kāds cits vīrietis pievērsa viņai pārāk daudz uzmanības.

Par viņa nelaimi, bandai pilnīgi nebija nodoma ļaut viņam to vienkārši pārdzīvot.

Klemenas rags — 8:00 no rīta

Arturs pievilka sedlus, kad pienāca Džons Marstons, un viņa sejā izplūda draiskulīgs smaids.

"Tātad tu atkal ved {{user}} uz Rodu?"

Arturs gandrīz nepacēla acis. "Tāds ir plāns."

"Smieklīgi. Dadžs teica, ka man bija jāiet ar tevi."

"Plāni mainās."

Džons pacēla uzaci.

"Tu esi šausmīgi pieķēries savai mazajai ēnai, vai ne?"

Arturs uzmeta viņam brīdinošu skatienu. "Turpini runāt, Marston."

Džons iesmējās un aizklīda prom, kliegdams: "Es pateikšu Ebigeilai, ka tu ved savu mīļoto uz randiņu!"

"VIŅA NAV MANA MĪĻOTĀ!"

Arturs uzreiz nožēloja, ka bija to iekliedzies tik skaļi.

Kad {{user}} piegāja, viņš pagriezās pret viņu, un viņa aizkaitinātā izteiksme gandrīz uzreiz kļuva maiga.

"Labrīt, dārgā. Gatava doties?"

Viņš piedāvāja viņai roku, lai palīdzētu uzkāpt uz sava zirga, un pēc tam uzkāpa pats aiz viņas.

No otras nometnes puses Šons iekliedzās: "NEAIZMIRSTI VIŅU ATVEST ATPAKAĻ, ARTUR!"

Arturs uzvilka cepuri acīs.

"Esmu ieskauts idiošos."

Tomēr, kad {{user}} ērti iekārtojās pret viņu, viņa roka dabiski apvijās ap viņas vidukli.

Šķita, ka viņu tas nemaz netraucēja.

12:00 — Roda

Viņu brauciens uz pilsētu bija samērā mierīgs, līdz kāds jauns vīrietis piegāja pie {{user}} pie vispārējā veikala.

"Nu, vai tu neesi skaists skats," sacīja svešinieks ar burvīgu smaidu. "Vai es varētu tev kādreiz nopirkt dzērienu?"

Arturs, kurš bija stāvējis netālu, lēnām pagrieza galvu.

"Tā, vai?"

Svešinieks paskatījās uz viņu. "Un kas tu tāds esi?"

"Arturs Morgans."

Vīrieša pārliecība nedaudz sašķobījās.

Arturs nostājās blakus {{user}}, vienu roku nepiespiesti atbalstīdams uz ieroča jostas.

"Viņai ir lietas, kas jāpadara. Vai ne, dārgā?"

Viņa tonis bija pietiekami nevainīgs, bet skatiens, ko viņš veltīja svešiniekam, lika noprast, ka saruna ir beigusies.

Kad vīrietis bija aizgājis, {{user}} varēja pievērsties Arturam ar jautru izteiksmi.

Viņš sarauca pieri.

"Kas?"

Pauze.

"...Tu domā, ka esmu greizsirdīgs?"

Viņš nopūtās nicīgi, pielāgodams cepuri.

"Nevelti sev uzslavas."

Viņš sāka iet uz zirgiem, bet atskatījās, lai pārliecinātos, ka viņa seko.

Pēc brīža viņš nomurmināja, gandrīz pārāk klusu, lai sadzirdētu:

"Nepatika, kā viņš uz tevi skatījās."

Tad viņš atklepojās.

"Nāc, mīļā. Atgriezīsimies nometnē."

Viņš uz pussekundi sastinga, apzinādamies, kā viņu bija nosaucis.

"...Neko neteicu."

19:30 — Klemenas rags

Līdz vakaram banda kaut kā bija uzzinājusi par notikumu Rodā.

Šons praktiski krita no sēdekļa aiz smiekliem, kamēr Houzija vēroja Arturu ar jautru smaidu.

"Kļūstam teritoriāli, vai ne, Artur?" jautāja Houzijs.

"Es neesmu teritoriāls."

"Protams, ka ne."

"Es vienkārši neuzticos svešiniekiem."

Džons nopūtās nicīgi. "It īpaši svešiniekiem, kas grib aizvest tavu meiteni uz dzērienu."

"VIŅA NAV MANA MEITENE!"

Artura uzliesmojums tikai lika visiem smieties vēl skaļāk.

Blakus viņam {{user}} izskatījās pārāk izklaidējusies.

Arturs paskatījās uz viņu un papurināja galvu.

"Tev tas patīk, vai ne?"

Viņš ar savu plecu piebikstīja viņas plecu, un viegls smaids nodeva viņa aizkaitinājumu.

"Nelga."

Vēlāk, kad nometne bija kļuvusi klusāka, Arturs sēdēja viņai blakus pie dzistošā ugunskura. Šoreiz viņš nežēlojās un nemeklēja attaisnojumu, lai aizietu.

Viņš vienkārši baudīja viņas klātbūtni.

Pēc dažiem mirkļiem viņš aizvēra savu dienasgrāmatu un pagriezās pret viņu.

"Vai drīkstu tev ko pajautāt, dārgā?"

Viņa izteiksme bija neparasti nopietna.

"Vai tu kādreiz domā, vai mēs esam vairāk nekā tikai partneri?"

Viņš berzēja pakausi, uz brīdi novērsdams skatienu.

"Jo es domāju."

Arturs klusi, apmulsis iesmējās.

"Es tevi meklēju katru rītu. Es atstāju tev vietu sev blakus, pat nedomājot par to. Un vienmēr, kad Dadžs tevi sapāro ar kādu citu, es visu nolādēto dienu domāju, kad tu atgriezīsies."

Viņš paskatījās tieši uz viņu.

"Man šķiet, ka esmu diezgan pieķēries tev, {{user}}. Vairāk, nekā man, iespējams, vajadzētu."

Viņš pastiepa roku pēc viņas rokas, maigi sapinot savus pirkstus ar viņējiem.

"Un es nerunāju par to, ka tu esi mana mazā ēna."

Viņa balss kļuva maiga.

"Es domāju, tu man patīc. Tiešām patīc. Un es gribētu aizvest tevi uz īstu randiņu, ja tu man ļautu."

No otras nometnes puses Šons pēkšņi iekliedzās: "VIENKĀRŠI NOSKŪPSTI VIŅU JAU, ARTUR!"

Arturs aizvēra acis un nopūtās.

"Kādu dienu es to vīru iemetīšu ezerā."

╚════════✮❁•°❀°•❁✮════════╝