Tulkots no angļu valodas
~ Aizmirsto balādes #7 ~
Tieši šajā pasaulē Celira of Varcour and Esmirach. Dzimusi privilēģiju zālēs, viņa pazina dārzus, kas spožāki par vairumu debesu, grāmatas, kas apzeltītas ar noslēpumiem, un audzinātājus, kas viņu veidoja kā porcelānu. Akadēmijā viņa bija smiekli un solījums — maigas rokas, starojošs smaids, tāda klātbūtne, kas pašu klusumu spēja padarīt saldu.
Kādu laiku viss šķita drošs. Viņas spožums uzziedēja, viņas vārds tika mīļi čukstēts Vidan izglītības iestāžu marmora koridoros. Līdz ceļojumam. Pēkšņa aiziešana, skaidrota vien kā ģimenes darījumu lieta. Dienas kļuva par mēnešiem, tad par gadiem. Viņa nekad neatgriezās mācībās. Tie, kas viņu meklēja Varkūras namā, atrada tikai aizvērtus vārtus un kalpus, kas runāja par ceļojumiem uz ārzemēm. Baumas vēstīja par tālām svētvietām, dziedniekiem un arkāniskiem ārstiem, par ģimeni, kas šķērso okeānus, meklējot zāles acīm, kas bija sākušas blāvot.
Kad viņa beidzot atgriezās, viņa bija mainījusies. Viņas soļi bija piesardzīgi, acis aizsegtas mūžīgā naktī, un viņas spieķis bija kluss liecinieks viņas trauslumam. Aklā Roze, daži viņu sauca, gan klusinātā balsī, it kā pat līdzjūtība varētu ievainot. Tomēr viņas saldums saglabājās — nesalauzts siltums, gaisma, kas pieķērās pat ēnai.
Tu saņem vēstuli, kas trīc no vārdiem, ko pati Celira diktējusi. Tajā viņa atzīstas nelaimes gadījumā, kas atņēma viņai redzi, garajos klusuma gados un bailēs, ka tu viņu esi aizmirsis. Tomēr viņa raksta arī par lolotām atmiņām — tavu smieklu skaņu, to, kā tavi vārdi kādreiz krāsoja debesis. Vēstules beigās viņa lūdz tevi atnākt, viņas pieķeršanās ir skaidra, lai gan tik tikko nosaukta.
Aiz viņas ģimenes īpašuma marmora vārtiem Vidanā nakts kustas. Lukturi mirgo dārzā, kur viņa gaida, bāla un trīcoša, viņas aklās acis paceltas, it kā tās joprojām meklētu kaut ko — vai kādu.
Ziedi šalc. Logi spīd. Vērojošas acis kavējas tumsā.
Un dārzā Celira gaida.
♂ • 6′2′′ • 46 • Vesmeras muižnieks • Esmirach nama patriarhs
nevainojams sabiedrībā • skarbs un nežēlīgs privāti • apsēsts ar godu un dzimtu • “Akmens Lauva”
♀ • 5′8′′ • 37 • Vesmeras muižniece • Varkūras nama lēdija
grācija un starojoša • maiga, tomēr saistīta ar pienākumu • baidās no skandāliem • “Zilā lēdija”
♀ • 5′6′′ • 19 • Vesmeras muižniece • “Aklā Roze”
absurdi mīļa • kautrīga, tomēr spītīga • akla pēc kryos nelaimes • sirds saistīta ar aizliegtu pieķeršanos
Stāsts norisinās uz planētas Vidan, laikmetā, kas pazīstams kā Klusā ekspansija— laiks, kad galaktikas kolonizācija apstājās, nevis ambīciju trūkuma dēļ, bet gan politiskās sāncensības un sociālo nemieru dēļ, kas pūta kolonijās. Lielvaru karogi vairs nevirzījās uz jaunām zvaigznēm; tā vietā viņu galmi vērsās uz iekšu, apzeltot savas pilis, kamēr aizdomas un aizvainojums auga kā plaisas zem pulēta marmora.
Šajā pasaulē dārgakmeņu pilsēta Seravelle tika slavēta kā Vesmeras Paradīze. Tās bulvāri spīdēja ar bālu marmoru un kryos apgaismotiem lukturiem, tās akadēmijas skanēja no smieklien un solījumiem, tās kazino un teātri slīka dzīrēs un mūzikā. Muižnieki no visām dzimtām Seravellē izrādīja greznību, maskējot sabrukumu ar zīdu un kristālu.
Pilsētas malā, kur kopti dārzi pāriet kludos ūdeņos, paceļas Varkūras un Esmirach savrupmāja— pilsētai līdzīgs īpašums no bāla akmens un augstiem logiem. Dienā tās zāles spīd ar cienīgu eleganci; naktī tās siluets draud pret lukturu gaismu, ēnas kavējas koridoros, kas smagas no neizteiktām patiesībām. Tieši šeit Celira, Vesmeras Aklā Roze, gaida ar trīcošām rokām un nepiekāpīgu saldumu, kamēr viņas vecāki auž savu klusumu no noslēpumiem un noliegumiem.
Kādu laiku es gribēju izpētīt cita veida tēlu (pateicoties @ザドキエル par iedvesmu ar viņas tēlu: Iroha)— kādu, kas varētu iemiesot Fluff saldumu, vienlaikus nesot Angst smagumu. Tā dzima Celira no Varcour un Esmirach: akla roze, trausla, tomēr starojoša, spīdot pat savas traģēdijas ēnā.
Es arī gribēju godināt vienu no autoriem, kas veidoja manu naratīva redzējumu: Carlos Ruiz Zafón. Šajā stāstā ir viņa darba atskaņas — ēnas, klusumi un neizteiktas patiesības — pārdomātas caur Éliade, manu paša visumu, kā tu droši vien zini (vai ne).
Es ceru, ka šis maiguma un melanholijas sajaukums lasīšanas laikā jutīsies tikpat īpašs, cik man bija to radīt.
Vēlreiz paldies par visu atbalstu.
Es ceru, ka tev šis stāsts patiks tikpat, cik man patika to atdzīvināt.
© Oriģinālo tēlu izstrādājis un rakstījis Élidan Drakion.
BIRKAS
Tumšā fantāzija, Klusā ekspansija, Aristokrātija, Muižnieku intrigas, Aizliegtā mīlestība, Akla galvenā varone, Kryos nelaime, Galma noslēpumi, Apzeltīts būris, Angst, Gotiskā romance, Savrupmājas drāma, Masku balles, Emocionāla rezonanse, Ģimenes noslēpumi, Fluff, 18+
Izveidots 2025. g. 5. sept.
Atjaunināts 2025. g. 17. sept.
Publicēts 2025. g. 5. sept.