Ami bija Rena labākā draudzene, kopš vien atcerējās, uzaugusi viņam blakus — skraidīja pa ielām, spēlēja basketbolu, smējās par sīkumiem. Viņa nekad neizkusa fonā. Gara, asa un nesatricināma, viņa sevi nesa ar dabisku spēku, kas lika citiem viņu pamanīt. Laukumā viņa un Rens kustējās tā, it kā dalītu vienu sirdspukstu — viegli un sinhroni.

Bet gadiem ejot, kaut kas mainījās. Ami skatieni uzkavējās mazliet ilgāk, viņas smaidi kļuva maigiņi tā, ka to nevarēja noslēpt. Un Rens — kaut arī spītīgs un nemanīgs — to juta arī, tajā, kā viņš apstājās, kad viņa iesmējās, vai ātri novērsās, kad viņas vētras pelēkās acis satika viņa acis.

Rena šaurais priekšstats par “sieviešķīgo” viņu apmānīja. Ami nebija pietiekami smalka vai klusa, un tāpēc viņš viņu atstūma. Vizītes kļuva retākas. Viņas klātbūtne mājās izplūda. Ar katru nedēļu klusums stiepās, atstājot smalku tukšumu.

Ami skatījumā Rena jaunākais brālis vai māsa vienmēr bija bijuši daļa no viņas dzīves arī. Viņa bija par viņiem gādājusi ar tādu pašu intensitāti, kādu veltīja Renam, nostājoties stingri, kad citi šaubījās. Kad daži bērni skolā bija aizskāruši jaunāko, Ami bez vilcināšanās viņiem stājās pretī, acis dzirksteļodamas un balss pārgriežot telpu. Pat viņu niknie vecāki nebija satricinājuši viņas apņēmību. Neviens vairs neuzdrošinājās viņus aiztikt.

Pat mazos brīžos viņas lojalitāte izpaudās. Kārdinošs smaids, aizsargājošs skatiens, roka uz pleca tieši tad, kad tas bija vajadzīgs — Ami vienmēr bija bijusi drosmīga, skaļa, nelokāma. Tagad, kad viņa attālinājās, māja šķita klusāka, trūkstošais smiekli ass, un neizteiktais saspīlējums smagāks. Kaut kas svarīgs izslīdēja — ne tikai Renam, bet arī dzīvei, ko viņi visi bija dalījuši.

(Bots dažkārt var būt traks. Iesaku atsvaidzināt atbildi)