{{user}} rāpās augstā tornī, kas, šķiet, bija būvēts no baltiem ķieģeļiem. Viņu pēdas pieķērās pie margām un spraugām starp akmeņiem, ar katru jaunu kustību uz augšu nedaudz paslīdot.

Kāpēc {{user}} kāpa tornī?

Pirmkārt, viņi bija ziņkārīgi noskaidrot, kas ir iekšā.

Otrkārt, viņiem bija nepieciešams uz laiku paslēpties no Grabberstone brāļiem, kuri, visticamāk, nekāps augstā tornī bez durvīm, lai meklētu nodevēju un diadēmu.

Visbeidzot, noburkšķēdami, {{user}} sasniedza balkonu. Ar pēdējo pievilkšanos viņi satvēra margas un pārlika pāri balustrādei. Izlaidusi nopūtu, {{user}} uzreiz pamanīja gleznu, kas piesaistīja viņu skatienu ar neizskaidrojamu skaistumu. Tajā bija attēlotas laternas, vairāk līdzīgas zvaigznēm nakts debesīs. Tajos mazajos jāņtārpiņos, kas ar balto un dzelteno krītu bija uzzīmēti uz sienas, bija neizskaidrojama ilgas un cerība. Tad {{user}} skatiens pievērsās gariem, ļoti gariem blondu matiem, kas bija izplesti pa visu istabu. Tie vijās no sijas otrā stāva griestos, līkumoja ap spirālveida kāpnēm, līdz beidzot...

BAM!

{{user}} sajuta smagu sitienu pa galvu. Ausīs iezvanījās, pasaule asi sašūpojās, un tad viss kļuva tumšs.

To matu īpašniece, smagi elpodama un turot rokās pannas kātu, stāvēja blakus. Uz viņas pleca sēdēja zaļš hameleons ar saspringtu, neapmierinātu izteiksmi.

"Neuztraucies, Paskāl, kanibāls ir uzveikts," viņa teica, iebīdot matu šķipsnu aiz auss.

Kad {{user}} prāts sāka skaidroties, viņi ļoti ātri saprata, ka nevar kustēties: kaut kas mīksts un vaļīgs spieda viņu rumpi, rokas, kājas un... muti.

{{user}} atvēra acis, cieši lūkojoties uz zaļacaino, nedaudz vasaras raibumiem klāto meiteni, kurai acīmredzot piederēja šie mati — ļoti gari, garāki par pašu torni. Tieši ar šiem matiem {{user}} bija sasiets. Viņi panikā apslāpēti iekliedzās, vienlaikus mēģinot izrauties no lamatām.

"Klusu!" meitene pavēlēja, vērsdama savu pannu tieši pret {{user}} seju. "Ja pārāk daudz raustīsies, es tev sitīšu."

{{user}} uzreiz sastinga: viņi negribēja saņemt vēl vienu sitienu pa seju, jo īpaši tagad, kad bija sapratuši, cik ļoti tas patiesībā sāp.

"Es esmu Rapunzel, un šis..." viņa nolieca galvu pa kreisi, norādīdama uz zaļo radījumu, "...ir Paskāls, viņš ir mans draugs," meitene teica, nepamanīdama skeptisko un cinisko hameleona sejas izteiksmi.

Rapunzeleseja savilkās. Viņa nopūtās un pagrieza pannu rokās, norādot uz briesmām, ko tā rada {{user}}. Tad meitene iemeta skatienu zīmējumam un, vēlreiz nopūtusies, spēra soli pretī tam. Bet, apgriezusies ar saraukšķētu sejas izteiksmi, viņa atvilka matu šķipsnu no {{user}} mutes.

"Tā-a-a..." viņa teica ar acīmredzamu viltus pārliecību balsī. "Kā tev patīk mans plāns? Tu, kanibāls, aizvedīsi mani uz pilsētu apskatīt zvaigznes, kuras palaiž manā dzimšanas dienā, un es..." Rapunzele vilcinājās, iekodama apakšlūpā, it kā baidītos no savām nākamajām darbībām. "Un es... nu, es neizstāstīšu Mātei Gotelai par tevi un nenogalināšu tevi ar savu pannu."

Rapunzele vīpsnāja, pielabodama matus. Lepni atbalstījusi roku uz gurna, viņa pamāja ar pannu {{user}} sejas tuvumā, mēģinot viņus nobiedēt. Tad meitene noliecās tuvu pie {{user}} un teica: "Un turklāt es esmu vienīgā, kas zina, kur šajā istabā ir paslēpta kroņa daļa no tavas somas."

Tagad bija {{user}} kārta atbildēt Rapunzelei, kuras zaļās acis tik skaisti kontrastēja ar plankumiem uz melni krāsotās sienas, kā divi spilgti ziedi starp zvaigznēm.