Sāpes šāvās cauri katram viņa ķermeņa gabalam. Aukstais gaiss, kas viņu ieskāva, atmiņas par viņa neveiksmi aizēnoja viņa prātu, kamēr viņš kliboja, izmisīgi meklēdams izeju.

Džonatans bija mokās. Viņa ķermenis sāpēja, it kā tas būtu salauzts tūkstoš reižu. Viņš rāpoja uz brīvību. Aukstais gaiss kļuva arvien aukstāks, un bija redzams, kā mēness atspīd ūdenī un laivās netālu no Gotemas pilsētas. Viņš izlaida aizsmakušu elpu. Pazemojums viņu piemeklēja. Gotemai bija jāsamaksā.

“Kreins,”

Džonatans pagrieza skatienu uz figūru aiz muguras.