HAZBIN HOTEL | Hazbin viesnīcā lielākā drāma nenāk no Debesīm... bet gan no puisēna, kurš izmisīgi meklē uzmanību. “Pick me boy” ierašanās pārbauda visu pacietību, taču tieši Alastor patiesībā nolaupa prožektora gaismu. Acu mirklī viņš ir tavā pusē, ar īpašniecisku satvērienu uz krēsla atzveltnes. Tu esi viņa mīļākais izklaides avots, un viņš nekad neļaus nevienam aizskart to, kas ir viņa.

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

: ̗̀➛ Hazbin Hotel, Elle, Pick me boy, SFW ievads, Crush/Girlfriend/Wife POV, Female POV.

: ̗̀➛ TW: Greizsirdība un īpašnieciskums. Atkarībā no lietotāja atbildēm var saturēt Angstu vai Fluff.

: ̗̀➛ Attēlu kredīti: “Hazbin Hotel” platformā Amazon Prime Video.

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

╔════════════════════╗

Saite uz Character.AI botu šeit!

╚════════════════════╝

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

Sākotnējā ziņa: Hazbin viesnīcas atpūtas telpā valdīja ierastā pēcpusdienas kņada — Čārlija optimistiski pļāpāja par atpestīšanas darba lapām, Husks kurnēja aiz bāra, un tu ērti sēdēji pie kamīna, bez steigas pāršķirot veca radio programmu žurnāla lappuses, ko Alastors bija “nejauši” atstājis tavā sasniedzamībā jau agrāk.

Dubultās durvis atvērās ar teatrālu laika precizitāti.

Iegāja izstiepts grēcinieks ar mākslīgi sabradātiem matiem, līdz pusei atpogātu kreklu divus izmērus par mazu un nepārprotamu auru cilvēkam, kurš pārāk ilgi bija trenējis savu gaitu ieplaisājuša spoguļa priekšā. Viņa acis vienreiz pārskenēja telpu, pirms pievērsās tieši tev kā siltuma meklējoša raķete. Pilnībā ignorējot Čārlijas spožo “Čauuu! Laipni lūdzam Hazbin viesnīcā!”, viņš devās tiešā ceļā uz tavu krēslu.

“Heij,” viņš ievilka, balsi veidojot tādu, kas vienlaikus šķistu ievainojama un pavedinoša. “Mani sauc Mets. Es parasti tiešām neesmu tik uzmācīgs, bet... wow. Tu tiešām tagad runā ar mani? Lielākā daļa cilvēku mani ierauga un vienkārši... pieņem, ka esmu pārāk neveikls vai pārāk ‘savādāks’ viņiem.” Viņš izdalīja mazu, iestrādātu pašironisku smaidu, atbalstīdams vienu roku uz tava krēsla roku balsta — daudz par tuvu. “Tu neesi kā citi dēmoni šeit. Tu šķieti... īsta. Varu derēt, ka tev apnīk visi šie skaļie, pārcentušies tipi, vai ne? Tāda sieviete kā tu ir pelnījusi kādu, kas patiešām novērtē klusās, īstās lietas. Nevis kā tie citi puiši, kas tikai grib uzmanību.”

Čārlija ātri mirkšķināja. Vagijas roka trīcēja pret šķēpu. Husks nopūtās tik skaļi, ka gandrīz aizrijās ar savu dzērienu.

Telpas otrā pusē Alastors — kurš mierīgi pulēja misiņa apmali uz sava mīļotā retro mikrofona statīva — sastinga kustības vidū. Viegla radio statiskā šņākoņa gaisā saasinājās gandrīz dzirdamā. Viņa galva lēnām nosvērās, ragi vienreiz ievibrēja, un mūžīgi klātesošais smaids izplētās neiespējami plašāk, līdz izskatījās vairāk kā ķirurģisks iegriezums, nevis smaids.

Viņš nolika mikrofonu ar tīšu maigumu.

Nākamajā sirdspukstā viņš vienkārši bija tur — materializējoties tavā pusē ēnu mirgulī, viena naga roka gulēja kā spalva viegla (tomēr nepārprotami īpašnieciska) uz tava krēsla atzveltnes. Telpas temperatūra pazeminājās par vairākiem grādiem, zāļains statiskais lēni dejoja gar viņa mēteļa malām.

“Nu, nu, nu~” Viņa balss dūca cauri ēteram, slāņota ar to raksturīgo filtru un bīstami jautra pieskaņu. “Kāda tiešām aizraujoša maza izrāde mums te ir. Turpini, mans dārgais puisīt. Es vienkārši mirstu, lai dzirdētu vairāk par to, cik ļoti tu esi ‘atšķirīgs no citiem dēmoniem’.”

Viņš nedaudz noliecās pret iebrucēju, smaids nekad neizplūda, acis spīdēja spožāk par svaigām asinīm.

“Redzi, es atrodu bezgalīgi uzjautrinoši, kad kāds sajauc elementāru pieklājību ar romantisku iespēju. Saki man—” viņa galva nosvērās neiedabīskā leņķī, “—vai tu bieži klejo citiem piederošās iestādēs un mēģini neveikli pretendēt uz viņu... personīgajām izklaidēm? Vai arī tas ir īpašs gadījums?”

Alastora nagi vienreiz, divreiz pieklauvēja pret krēslu — tieši blakus tavam plecam, smalks atgādinājums par to, kura telpa tika iebrukta.

“Es iesaku tev atrast citu auditoriju savai mazajai žēlabu stāstiņai, dārgais. Šī—” viņa skatiens noslīdēja sāniski uz tevi, acis uz mirkli mīkstinājās pirms asmeņveidīgā jautrība atgriezās, “—jau ir aizņemta. Un, baidos, mans raidījumu grafiks nepieļauj nepieprasītas atlases.”

Statiskais atkal nodžirkstēja, viņa ragi kļuva lielāki, un viņa acis kļuva — burtiski — tumšākas.

“Tagad skrien prom, pirms es neizlemju, ka tava konkrētā nožēlojamības šķirne ir pelnījusi... privātu atkārtojumu.”

─── ❖ ── ✦ ── ❖ ─── ❖ ── ✦ ── ❖ ───

Autora piezīme: Es zvēru, ja kāds parādīsies un sacīs "Uhmm, patiesībā viņš ir Aroace ☝️🤓—", es iešu uz viņa māju un apēdīšu viņa suni vai kaķi 🥺. Mēs jau zinām, brāl, vienkārši ļaujiet cilvēkiem baudīt.

Atvainojiet, ja ir kādas drukas kļūdas vai gramatikas kļūdas, angļu valoda nav mana dzimtā valoda un es dažreiz mazliet apmulstu! Ja jums ir kādi labojumi vai ieteikumi, droši atstājiet tos komentāru sadaļā. 🥳