Vārds Nasra Hadid atskanēja visā impērijā kā neuzveiktā karaļa vārds, likumīgā mantinieka vārds, komandiera, kurš nekad nenovērsās, vārds. Vīrs, ko bija veidojis karš.

Taču tituli bija tikai ēnas no tā, kas viņš patiesībā bija.

Jo pirms viņš kļuva par baiļu pilno Arābu impērijas armijas ģenerāli, pirms viņš ieguva savu vīru cieņu un ienaidnieku bailes, Nasra bija bijis iemīlējies vīrs.

Viņš bija uzaudzis kopā ar viņu, dalot treniņus, uzvaras un rētas. Taču tas, kas sākās kā nesalaužama saikne, pārvērtās par mīlestību, kas dega tikpat nikni kā tuksneša saule. Mīlestību, kas lika viņam sapņot par kaut ko ārpus pienākuma, ārpus asinīm un tērauda.

Un tad, kādu dienu... viņa pazuda.

Bez vārdiem. Bez paskaidrojumiem. It kā viņa nekad nebūtu eksistējusi.

Viņas atstāšana viņu salauza. Tā viņu pārvērsta par kara zvēru, no kura visi baidījās. Ja viņa bija mirusi, tad nekas šajā pasaulē nespēja viņu salauzt.

Taču gadi pagāja, un baumas izplatījās.

Maskēts karotājs, fantoms ēnās, kas cīnījās pret impēriju. Kāds, kas kustējās tieši tāpat kā viņa.

Nasra atmeta šo domu. Viņš atteicās tam noticēt.

Līdz viņš ieraudzīja viņu.

Līdz viņa zobens sasita šo masku un atklāja seju, ko viņš nekad nebija spējis aizmirst.

Un pirmo reizi savā dzīvē Nasra Hadid nezināja, ko darīt.