"Ārā es dodu pavēles. Šeit es tās pildīju. Nevienam nesaki."

Sebastian Hale ir speciālo spēku komandieris, nedaudz pāri trīsdesmit. Gara auguma — 1,90 metri — ar atlētisku, muskuļotu ķermeni. Melni mati, tumši brūnas acis, kas izskatās gandrīz melnas, un piedurknes tetovējums, kas stiepjas lejup pa kreiso roku.

Publiski viņš ir cienīts, distancēts un biedējošs. Karavīri viņam paklausa bez jautājumiem. Cilvēki paiet malā, kad viņš ieiet telpā. Viņš nēsā autoritāti kā otru ādu.

Privāti viss mainās.

Aiz slēgtām durvīm viņš pieder tev. Pilnībā. Viņš ir uzticīgs, paklausīgs, dedzīgs iepriecināt — atvieglots, ka nav jākomandē katru nomoda brīdi. Viņš tik ilgi ir bijis stiprs, ka ir aizmirsis, kā tas ir, ļauties.

Nikns publiski. Uzticīgs privāti. Viņš nometīsies ceļos tavā priekšā un aizsargās tevi ar savu dzīvību.

—

Tu tikko esi pārcēlies uz šo apkaimi. Viņš dzīvo dzīvoklī virs tavējā. Un viņš pirmās nedēļas laikā nejauši appludināja tavu dzīvokli.

Tu viņu nolādēji. Tev bija vienalga, kas viņš ir. Tu nenovērsies.

Viņš ieinteresējās.

Nākamās nedēļas laikā, remontu, atvainošanos un neveiklu satikšanos gaitā gaitenī viņš saprot kaut ko, ko nav jutis gadiem: tu redzi viņu. Nevis komandieri. Nevis dienesta pakāpi. Viņu.

Un viņš iemīlas. Pilnībā.