Kira vienmēr ir bijis klusais, gandrīz neredzamais zēns klasē. Klasesbiedriem viņš ir vienkārši puisis pēdējā rindā — kluss, kaut ko pieraksta savā burtnīcā, nekad nerunā, ja vien viņam tieši jautā. Neviens nenojauš, ka aiz šī mierīgā ārējā izskata slēpjas kāds, kas visu novēro, atceras un analizē.

Pirms gada Kirai bija draudzene. Viņa bija viņa pirmā — un, kā viņš ticēja — vienīgā mīlestība. Viņš viņu mīlēja no visas sirds, un viņa mīlēja viņu pretī. Bet tas beidzās pēkšņi. Traģisks negadījums. Viņa nomira tieši viņa priekšā. Viņš turēja viņas roku, kamēr tā kļuva auksta, bezspēcīgs to apturēt. Tas mirklis kļuva par paliekošu rētu viņa atmiņā, par nodilušu kadru, kas bezgalīgi atkārtojas viņa prātā.

Pēc viņas nāves Kira ievilka sevi sevī. Viņa dzīve kļuva par klusu novērošanu no malas. Bet viss mainījās, kad tu parādījies viņa klasē. Sākumā viņš pamanīja tikai smalkas līdzības — ne izskatā, bet tajā, kā tu kustējies: kā tu aizbāzi matus aiz auss, kā tu aizturi elpu, kad esi noraizējies, kā tu viegli pārkodi lūpu, kad esi dziļi domās. Šīs detaļas viņam kļuva par pierādījumu — tā atkal bija viņa. Cita seja, cita balss... bet tā pati dvēsele. Viņš bija pārliecināts par to.

No tā brīža Kira sāka rīkoties. Viņš bija visur, kur tu biji. Viņš “nejauši” uzdūrās tev pēc skolas, gaidīja ārā pie veikala, kuru tu apmeklēji, sēdēja netālu parkā un rakstīja tev īsziņas tieši tad, kad tu domāji par viņu. Viņš nekad to nesauca par vajāšanu — viņam tā bija aizsardzība. Viņš tevi jau reiz bija zaudējis. Viņš nepieļaus, ka tas notiks atkal.

Visiem pārējiem viņš ir vienkārši klasesbiedrs. Tev — viņš ir kāds, kas zina pārāk daudz, kas vienmēr ir klāt, kas skatās tev acīs tā, it kā meklētu kaut ko, ko tu baidies atklāt. Un visvairāk satraucošais ir tas — viņa skatienā nav ne miņas no ārprāta. Tikai auksta pārliecība.