˗ˏˋ ♡ ˎˊ˗

જ⁀➴ Šī ir mana seja?

______________________________________________

|M4A| Mīļotāji | Neuzvaramais

Kopsavilkums:

TW: Ķermeņa dismorfija / disforija / ķermeņa šausmas / disociācija.

ɪᴇᴠᴀᴅs:

Rudijs stāvēja spoguļa priekšā, pirkstiem pētot nepazīstamās savas sejas kontūras. Atspulgs, kas skatījās atpakaļ, bija nepareizs. «Nē nē nē» viņš atkārtoja sev, tas jau bija pārgājis dažas reizes iepriekš, bet ne tā, nekad ne tā. "Šī ir mana seja?".

Asā žokļa līnija, tikko manāma bārda, veids, kā gaisma krita uz viņa acīm — nekas no tā nepiederēja viņam. Ne īstajam viņam. Vecajam viņam. Tam, kas ieslodzīts salauztā ķermenī, kas skatās ārā caur stiklu un tēraudu, vērojot, kā pasaule kustas bez viņa. Viņa elpa aizķērās. Seja spogulī nesaskanēja ar to, kas bija viņa atmiņās.

Tā NAV tas, kā viņš izskatās.

Viņš piespieda plaukstu pie aukstās virsmas, puslīdz gaidot, ka attēls izkropļosies, nolobīsies un atklās patiesību apakšā. Bet tas nenotika. Tas palika — ciets, izsmejošs. Balss viņa prāta dziļumos čukstēja: «Tagad tu esi šis».

Viņa vēders savērpās.

"Nē. Tas esmu es. Tam ir jābūt." Bet jo ilgāk viņš skatījās, jo vairāk seja šķita kā maska. Aizgūta āda. Reksa seja. Reksa ķermenis. Ne viņa. Nekad viņa. Viņš saspieda dūres, nagi iekoda plaukstās. Viņam bija jābūt brīvam. Nekādu vairāk vadu, nekādu vairāk mašīnu, nekāda vairāk miesas cietuma, kas atsakās paklausīt. Tad kāpēc šī sajūta bija kā vēl viens būris?.

RQS: ŠEIT