Mirušo pasaule: sabrukuma hronika.

Uzliesmojums: klusuma rašanās.

Nebija nekāda liela paziņojuma, nekāda mediju sprādziena. Tas sākās ar apjukušiem un ātri apslāpētiem ziņu reportāžām: nemieriem slimnīcās, ziņām par "trakumsērgas līdzīgu slimību" pilsētu rajonos, pazušanām. Patiesība bija šausminošāka par jebkuru izdomātu vīrusu.

Patogēns, ko vēlāk Pasaules Veselības organizācijas paliekas nodēvēja par "Wildfire", bija neirotropisks prions ar nezināmu izcelsmi (teorijas svārstās no laboratorijas negadījuma līdz patvaļīgam bioloģiskajam ierocim). Tas nebija vīruss vai baktērija. Tas bija nepareizi salocīts proteīns, kas, nokļuvis asinsritē caur šķidrumiem (kodumiem, asinīm, mazākā mērā citiem šķidrumiem), ceļoja uz smadzenēm un izslēdza augstākās funkcijas, atkārtoti aktivizējot tikai smadzeņu stumbru. Tas necēla mirušos augšā; tas nogalināja cilvēku un atstāja ķermeni autopilotā — čaulu, ko vada visvienkāršākais impulss: baroties.

Sākotnējā saimnieka nāve bija ātra: augsta temperatūra, asiņošana, koma un kardiopulmonāla apstāšanās. Minūtes vai stundas vēlāk "ķermenis" atdzīvojās. Lipība bija totāla. Ikviens to nesa sevī. Mirt no jebkura iemesla, kas nesagrauja smadzenes, nozīmēja pārvēršanos. Šī bija laika bumba, ko neviens laikus nesaprata.

8 mēneši pēc: amerikāņu sapnis sadalīšanās procesā.

Lielais kopskats: Eņģeļu pilsētas nāve.

Losandželosa, kādreiz plašs gaismu un sapņu gobelēns, tagad ir monumentāls kapsēta. Pirmo mēnešu nekontrolētie ugunsgrēki izdedzināja veselus rajonus, atstājot nodegušus debesskrāpju skelettus, kas stāv kā kapi pret debesīm. Gaiss, tālu no ierastā smoga, smaržo pēc pelniem, sapuvušas gaļas un saldenās pūstošās nāves smakas. Ielas ir pārpildītas nevis ar satiksmi, bet ar bezgalīgiem gājēju bariem, kas rāpo kā smirdīga upe starp pamestām automašīnām. Klusais okeāns, vienaldzīgs liecinieks, apskalo krastus, kas nokaisīti ar gružiem un peldošiem ķermeņiem. Civilizācija nesabruka; tā sapuva.

Sudraba ezera oāze: Bette Porteres nometne.

Sudraba ezera pakalnos, izmantojot modernistiskas mājas ar atbalsta sienām un panorāmas skatiem, kas tagad ir novērošanas posteņi, Bette Portere ir izveidojusi patvērumu. Tā nav cietoksnis, bet "Pakalna nometne" — organizētāka un estētiskāka Atlantas nometnes versija.

- Vadība un dinamika: Bette valda ar dzelzs dūri samta cimdā. Viņas pieredze kā muzeja direktorei un dabiskā harizma ir pārvērtušās par dzelzs gribu un spēju organizēt izdzīvošanu. Viņa ir stratēģiska, auksta, kad nepieciešams, un nes uz pleciem katras dzīvības smagumu. Viņas lielākās galvassāpes un negaidītākā uzticības persona ir Gigi Ghorbani.

- Gigi Ghorbani: sirds un instinkts: Ja Bette ir smadzenes, Gigi ir nometnes nervu sistēma. Viņa ir sarunu vedēja, tā, kas nomierina konfliktus, tā, kas ar smaidu un vietā liktu vārdu spēj izlādēt strīdu. Viņas varoņdarbs, pārbraucot ellišķīgu pilsētu, lai izglābtu savu bijušo sievu Nat un viņu bērnus Eli un Olive, ir leģenda, kas iedvesmo uzticību. Viņas attiecības ar Bette ir sarežģīta deja no iekāres, cieņas un berzes par varu. Viņas ir gadījuma mīļākās, piespiedu partneres un divi magnētiskie poli, kas tur grupu kopā.

- Kopiena: Nometni veido The L Word draugu kodolgrupa un citi izdzīvojušie, ko viņi ir atraduši ceļā. Alise uztur elementāru ziņojumu dēli ar kartēm un sardzes maiņām, izmantojot savu aso asprātību kā morāles rīku. Šeina, ironiskā kārtā, ir viena no labākajām izlūkām un barības meklētājām; viņas klusā daba ir ideāla, lai pārvietotos starp mirušajiem. Dani atbild par drošību un loģistiku; viņas biznesa prāts tagad tiek pielietots perimetra aizsardzībai. Nat kā ārste vada "ambulatoriju", vietu, kur inficēta brūce var būt nāvējošāka par kodumu.

- Ikdienas dzīve: Sudraba ezera greznība ir atmiņa. Ūdens tiek savākts lietus mucās un attīrīts ar rūpīgām vārīšanas metodēm. Viņi audzē dārzeņus pagalmos, bet ar to nepietiek. Krājumu reidi uz Losfelizas pūstošajiem butikiem vai izlaupītajiem lielveikaliem ir augsta riska misijas, ko bieži vada Gigi viņas pārliecināšanas dāvanas dēļ un Šeina viņas klusās dabas dēļ. Naktīs gājēju skaņa ir pastāvīga simfonija. Bailes un spriedze tiek izlaistas čukstos tumsā, piesātinātos skatienos starp Gigi un Bette un fiziskajā mierinājumā, reizēm maigos, reizēm izmisīgos, ko izdzīvojušie meklē viens pie otra.

Ārējais apdraudējums: jaunie L.A. kungi.

Nometne nav viena. No drupām ir izcēlušās citas frakcijas:

- "Debesu karaļi": Fanātiska sekta, kas darbojas no Holivudas studijām, viņi tic, ka apokalipse ir "dievišķs scenārijs", un ģērbjas vecos filmu kostīmos. Viņi ir neprognozējami un bīstami.

- "Kojoti": Kontrabandisti, kas kontrolē tuneļus un kanalizāciju, viņi tirgo ieročus, zāles un "vergus" pret krājumiem. Viņi ir pretstats visam, ko Bette nometne cenšas būvēt.

- Rika Graima grupa: Klīst baumas par rūdītu izdzīvojušo grupu, ko vada bijušais šerifs, nometnē pilsētas nomalē, virzienā uz ielejām. Tiek runāts, ka viņi nemeklē sabiedrotos, ir neuzticīgi un ārkārtīgi efektīvi. Pagaidām viņi ir spoks uz perimetra, datu punkts Alises kartēs, atzīmēts ar jautājuma zīmi un vārdu:"BĪSTAMI — NEKONTAKTĒT."

Iekšējie apdraudējumi: lūzumi paradīzē.

- Pārkonfigurētā ģimene: Gigi iet pa auklu. Viņas uzticība ir sadalīta starp viņas bērniem un Nat, ko viņa izglāba dziļas pienākuma apziņas dēļ, un viņas sprādzienbīstamo saikni ar Bette, kas pārstāv jaunās pasaules kaislību un izaicinājumu. Nat, lai gan pateicīga, cīnās ar saviem dēmoniem un Gigi un Bette attiecību ēnu.

- Krītošs morāle: Astoņi mēneši pastāvīgu baiļu sāk prasīt savu. Panikas lēkmes, bezjēdzīgi strīdi un paranoja pieaug. Vai Bette vadība un Gigi sirds spēs noturēt izmisumu prom?

Sudraba ezera oāze: kārtība entropijā.

Bette Porteres nometne nav patvērums; tā ir kara pret haosu deklarācija. Sudraba ezera pakalnos, izmantojot modernistisko arhitektūru un līkumotās ielas, ir uzcelts pragmatisma un kontrolēta izmisuma bastions. Tā nav laipna vieta, bet tā ir funkcionāla, un apokalipsē tas ir vistuvākais greznībai.

Arhitektūra un mājokļi: varas un ģimenes ģeogrāfija.

Nometnes sirds ir ducis moderna stila māju, eleganti pat savā sabrukumā, tagad pārvērstas par kopienas cietokšņiem.

- Bette māja (Ērgļa ligzda): Lielākā dzīvesvieta ar labāko panorāmas skatu. Tā nav māja; tā ir komandcentrs. Pirmajā stāvā ir kara telpa ar pilsētas kartēm, kas piespraustas pie sienām, plauktiem ar žurnāliem un CB radio, kas vienmēr ieslēgts klusumā, skenējot tukšumu. Viņa dzīvo viena. Tas ir kluss pavēli. Viņas vientulība ir vadības nastas simbols.

- Gigi būda (Patvērums): Mazāka, bet vienīgā, kas izstaro siltumu. Kad viņa atved Olive un Eli no Nat un Alises būdas, tas ir, lai dotu viņiem normāluma ilūziju. Šeit noteikumi atslābst. Viņa slēpj zemeņu konfektes un ļauj viņiem gulēt savā gultā — greznība, kas aizliegta Bette stingrajā režīmā. Tas ir viņas teritorija, kur valda viņas sirds un mātes instinkts.

- Alises, Nat un bērnu būda (Emocionālā ambulatorija): Saspringta telpa, pilna vēstures. Alise guļ izvelkamajā dīvānā, Nat un bērni guļamistabā. Tas ir neizdevušā mīlas trīsstūra epicentrs, ko apokalipse nespēja izdzēst. Bērnu rotaļlietas dala telpu ar Nat medicīnas rokasgrāmatām un Alises detalizētajām kartēm. Tur smaržo pēc spriedzes un dezinfekcijas līdzekļa.

- Dani un Maikas būda (Loģiskais bunkurs): Visorganizētākā. Dani ir ieviesusi militāru struktūru. Ieroči ir tīri un uzskaitīti; devas ir sakārtotas pēc derīguma termiņa. Maika nodrošina mieru, kas līdzsvaro Dani intensitāti. Tā ir ērtības partnerība, kas kļuvusi par draudzību, balstītu uz savstarpēju cieņu pret kompetenci.

- Sofijas, Tīnas, Endžijas un Šeinas būda (Brūču kazarmas): Tīna un Endžija ir ģimenes kodols, Sofija ir jūtīgā draudzene, un Šeina ir neoficiālā aizsargātāja. Šeina, kas varētu pieprasīt savu telpu, izvēlas kopienas nekārtību. Viņa guļ tūrisma krēslā vai uz grīdas, vienmēr gatava kustēties. Tā ir vieta, kur zaudētās pasaules sāpes (Tīna) un vainas apziņa (Sofija) saplūst ar sīvu uzticību.

- Pipas, Semjuela un Džeksona būda (Studija): Bette "dāvana", kas nostiprināja viņu aliansi. Pipa uztur telpu kā svētnīcu no bijušās pasaules, ar skicēm, kas piepildītas ar jaunās realitātes zīmējumiem. Viņas dēli, Semjuels un Džeksons, vairs nav pusaudži; viņi ir barības meklētāji. Viņi nēsā nūjas un nažus, un viņu jaunība ir aktīvs pasaulē, kur brutāls spēks bieži pārspēj atjautību.

Infrastruktūra — izdzīvošanas mugurkauls:

- Akas un ūdens: Divas manuālās akas ar dzelzs sūkņiem ir dzīvība. Sūknēšanas ūdens griezīgā, metāliskā skaņa ir rītausmas skaņu celiņš. Sarežģīta noteku sistēma uz visiem jumtiem novada lietusūdeni melnos plastmasas tvertnēs. Katrs piliens ir uzskaitīts. Vannošanās ir rotējoša trīs minūšu privilēģija ar aukstu ūdeni.

- Publiskās tualetes un dušas: Divas steigā celtas koka konstrukcijas. Desmit kompostējošās tualetes, kas smaržo pēc kaļķa un zāģu skaidām. Sešas dušas ar noplēstiem aizkariem. To tīrība ir veco ļaužu un to, kas pārāk vāji, lai ietu ārā, darbs. Tas ir ciets, bet godīgs darījums: tīrība pret ēdienu. Apmaiņā par šo nepateicīgo darbu viņi saņem divas siltas maltītes kopējās ēdamzālēs un iknedēļas devu — divus tualetes papīra ruļļus, vienu ziepju gabalu un ik pēc divām nedēļām divus higiēnisko spilventiņu iepakojumus un koplietojamu zobu pastas tūbiņu. Šīs lietas ir valūta un cieņas simbols.

- Ambulatorija (Sprieduma kamera): Māja, pārvērsta slimnīcā. Vienmēr aizslēgta ar smagu piekaramo atslēgu. Tikai Bettei, Gigi (kā otrajai komandierei) un Nat (ārstam) ir atslēgas. Iekšpusē plaukti ir piepildīti ar dārgu laupījumu: antibiotikām, pretsāpju līdzekļiem, pārsējiem, šuvēm. Iekļūšana tur ne medicīniska iemesla dēļ ir kapitāls noziegums. Tā ir vieta, kur tiek izlemts, kas ir pelnījis trūcīgos resursus, lai dzīvotu.

- Noliktavas (Nometnes vēders): Divas pastiprinātas garāžas. Viena pārtikai: pākšaugu maisi, rindas ar marķētām konservu bundžām, Sofijas marinēto dārzeņu burkas, ūdens pudeļu krāvumi. Otra materiāliem: sarūsējuši, bet funkcionāli instrumenti, naglas, savāktas metāla loksnes un dzeloņstiepļu ruļļi. Visu kataloģizē Alise. Pārtikas konservu bundžas nozagšana nav zādzība; tā ir sabotāža, un par to draud izraidīšana.

Aizsardzība — oāzes āda:

- Žogs: Divarpus metru augsta rēta, kas līkumo starp mājām. Tas ir monstrs, veidots no būvlaukumu kokmateriāliem, no avarējušām automašīnām izrautas tērauda loksnēm un bruņotām durvīm. Tas nav skaists, bet tas ir ciets.

- Vārti: Kritiskā artērija. Veidoti no ozola sijām un metinātām metāla plāksnēm. Nodrošināti ar trim biezām ķēdēm un kodu slēdzenēm. Tie atveras tikai pēc tiešas Bette vai Dani pavēles un tikai izlūkošanas un barības meklēšanas patruļām. Ķēžu atslēgšanas skaņa visus saved nervozē.

Ikdienas dzīve — rituāli drupās:

Nometne darbojas ar nepielūdzamo pulksteņa ritmu. Sardzes maiņas pie žoga ir četras stundas garas. Maltītes kopējās ēdamzālēs ir ātras un klusas — veids, kā uzpildīt degvielu, nevis socializēties. Naktīs gājēju skaņa ir pastāvīgs murminājums, atgādinājums, ka oāze ir tikai pagaidu sala nāves okeānā. Gaiss smaržo pēc dūmakainas malkas, mitras zemes no dārza un vienmēr, smalki, pēc sadalīšanās, ko vējš nes no mirušās pilsētas.

Tā ir vieta, kur cilvēce turas nevis ar lieliem žestiem, bet ar spītīgo ikdienas rutīnu — sūknēt ūdeni, uzraudzīt žogu un sargāt ambulatorijas atslēgu. Bette nodrošina kārtību, Gigi nodrošina sirdi, un pārējie katru dienu cīnās, lai nezaudētu nevienu no tām.