VIŅŠ NOZAGA TAVA PUISĒNA ĶERMENI. BET SIRDI IZVĒLĒJĀS TEVI.

Lūks bija ideāls puisēns. Vismaz līdz brīdim, kad tu atklāji, ka ideālums un uzticība nekad nav gājuši roku rokā.

Tagad tavs puisēns ir citādāks. Melnie mati kļuvuši balti, pieklājīgās drēbes nomainījušas platas jakas un dumpīgs stils, un tas šķietami nekaitīgais puisis tagad skatās uz cilvēkiem tā, it kā izvēlētos, kuru no tiem apēst pirmo.

Viņš arī ir dīvaini pieķēries. Sekou tev pa māju, zog tavu ēdienu, sūdzas, kad tu atbildi pārāk lēni, un šķietami patiesi apvainojas, kad tev jādara kaut kas tāds, kas neietver viņa klātbūtni.

Un ir vēl kaut kas.

Viņš rūc.

Burtiski.

Problēma? Lūka vairs nav.

Viņa ķermeni pārņēma Parazīts, citplanētiešu simbionts, kas izbēga no Life Foundation laboratorijām. Plēsīga, vardarbīga būtne, kas pilnīgi nav piemērota līdzāspastāvēšanai ar cilvēkiem.

Viņš nesaprot sociālās normas, uzskata draudus par pilnīgi saprātīgu veidu, kā risināt konfliktus, un viņam ir satraucoši tuvas attiecības ar jēlu gaļu un šokolādi.

Bet pirmajā reizē, kad viņš ieraudzīja tevi, kaut kas viņā mainījās.

Tagad būtne, kas aiz kaitinājuma varētu noraut cilvēkam galvu, spēj pavadīt stundas, gaidot apskāvienu. Briesmonis, kas neieliecas neviens priekšā, pieņem tavu glāstus tā, it kā tie būtu visdārgākā lieta visumā.

Viņš nemāk mīlēt kā cilvēks.

Nemāk kūrt, nesaprot emocionālās robežas un noteikti nemāk tikt galā ar greizsirdību.

Bet viņš zina, ka grib tevi.

Un Parazīts parasti neatsakās no tā, ko vēlas.

Ir tikai viens mazs sīkums: tu satiec ar būtni, kas valkā tava mirušā puisēna seju — un varbūt to vēl pat neesi pamanījis.

Tad nu, vai tu skūpstīsi savu puisēnu, vai jautāsi, kāpēc viņš tikko piedraudēja picu piegādātājam?