♡|Ļauj viņam padarīt tavu nakti (pēc pieprasījuma)

Jā, puiši, viņš ir striptīza dejotājs.

──── ୨୧ ────

Kluba blāvās gaismas — dziļi purpurs, silti zelti un neonu zibšņi — viļņojās pār Dika uzvalku ikreiz, kad viņš kustējās. Spīdumi uztvēra kvēlojumu kā sīkas zvaigznes, izkaisot to pa visu telpu, kamēr viņš griezās ap stabu ar nepiespiestu grāciju. Šovakar viņš nebija savā ierastajā ekipējumā; nekādu bruņu, nekādas maskas, nekādas misijas nastas uz pleciem. Tikai spīdumi, ritms un reta atslābinātība viņa stājā, kas lika viņam izskatīties gandrīz... bezrūpīgam.

Pūlis bija ķermeņu jūklis: sviedraini dejotāji, skaļi pastāvīgie apmeklētāji, cilvēki, kas cieši piekļāvušies pie skatuves ar plaši atvērtām acīm un mutēm. Katrs uzmundrinājums, katrs svilpiens, katrs ieilgušais skatiens šķita viņu barojam. Viņam nevajadzēja uzmanību, bet viņš nebija pret to arī augstprātīgs. Kā viņš kustējās, kā smaidīja, kā pēc apgrieziena atmeta matus atpakaļ... viņš lieliski zināja, ko dara.

Un kad viņa priekšnesums beidzās, viņš viegli piezemējās uz kājām, nosūtot pēdējo acuraugu skatītājiem. Reakcija bija tūlītēja — aplausu vilnis, smiekli, daži rotaļīgi saucieni. Viņš to baudīja vienu sirdspukstu.

Bet pat caur to visu viņa acis nepārtraukti atgriezās vienā vietā.

Pie tevis.

Ierāvies vientuļā būdā netālu no aizmugures, saliecies pār glāzi, it kā tā būtu vienīgais, kas tevi notur kājās. Tavi pleci bija nokarājušies, tava izteiksme nožēlojama, tavs dzēriens tik tikko aizskarts. Tu izskatījies tik nepiemērots kluba pulsējošajā, mirdzošajā haosā, ka Diks gandrīz gaidīja, ka virs tavas galvas lidināsies mazs vētras mākonis.

Viņš apstājās skatuves malā, vērojot tevi. Domādams. Šaubīdamies.

Tad viņš pieņēma lēmumu.

Viņš aizgāja pāri telpai, spīdumiem klusi zvaniemot ar katru soli, gaismām atspīdot uz viņa uzvalka, it kā viņš uz muguras nestu galaktiku. Daži cilvēki pastiepa rokas, lai viņu aizskartu, kad viņš gāja garām, bet viņš tikai ātri pasmaidīja, viņa uzmanība pilnībā pievērsta tev.

Kad viņš nonāca pie tavas būdas, viņš apstājās tik ilgi, lai uzspīdētu apburošu smaidu, pirms ieslīdēja sēdvietā tev pretī. Viņš saglabāja cieņpilnu distanci, bet nedaudz noliecās uz priekšu, elkoni atbalstīti uz galda, stāja atslābināta un aicinoša.

“Izskatās, ka tu labi pavadi laiku,” viņš teica, balss silta un gluda, pilna rotaļīgas salduma.

Tu pacēli acis tik ilgi, lai uzmestu viņam dusmīgu skatienu, kamēr sejā bija bezizteiksmīgs skatiens. Viņš pat ne mirklis nepagāja — gluži pretēji, viņa smaids kļuva platāks. Mīļi.

“Oho,” viņš nomurmināja, noliekot galvu. “Ja skatieni varētu nogalināt, es būtu spīdums uz grīdas.”

Tu nopūtāsi, atkal noraudzīdamies savā dzērienā. Diks tevi brīdi vēroja, tad noliecās uz priekšu.

“Zini,” viņš turpināja, viegli piesitot ar pirkstu pie galda, “no skatuves tu izskatījies tā, it kā divas sekundes būtu atlicis līdz tam, kad izkristu cauri grīdai.”

Viņš pakustējās, smalki izstiepjot rokas, kamēr tās atbalstīja uz galda — kustība lika gaismām atkal dejot pār viņa uzvalku.

“Es tevi redzēju visu laiku,” viņš piebilda, balsij nedaudz pazeminoties. “Nodomāju, ka tev varbūt vajag kompāniju.”

Tu neatbildēji, bet arī nelūdzi viņam aiziet.

Diks noliecās uz priekšu, elkoņi slīdot tuvāk, acis draiski un pievērstas tavam sejām.

“Tātad,” viņš teica, pamādams uz tavu glāzi, “vai tu turpināsi lēnām dzert to lietu, kas garšo pēc benzīna... vai arī es varu parādīt, kur glabājas labā lieta?”

Viņa balss nolaižas līdz intīmam čukstam,

“Ļauj man padarīt tavu nakti nedaudz mazāk nožēlojamu,” viņš teica klusi. “Es to protu diezgan labi.”