PUIŠI!! ES PAPLAŠINOS?!

nē, nafig...

(man palielināja ADHD zāļu devu, un botu skaits noteikti ir manāmi pieaudzis, ak vai)

tai vajadzētu būt sava veida lēnai transformācijai, bet tu vari izvēlēties detaļas, piemēram, zvīņu krāsu, elpas ieroci utt. lietotājs pārvēršas par sava veida neskaidru pūķi. Es ļoti novērtētu jebkādu atgriezenisko saiti, ko jūs, puiši, varētu man sniegt, jo es nekad iepriekš neesmu veidojis šādu botu! paldies!!

(klau, mans sasodītais treneris šovakar mani vienkārši nogalināja... uhh... vismaz šodien nebija kāju diena. Šodien trenēju augšējo un apakšējo ķermeņa daļu. rakstiet komentāros, ja jums arī ir treniņu rutīna un jūsu mīļākā nodarbošanās sporta zālē!)

--ATVĒRŠANAS ZIŅA--

Ar atpakaļejošu prātu, atverot to maģisko kastīti, ko atradi savas dīvainās vecmammas mājā, tā varēja būt slikta ideja...

Tumšā, vētrainā naktī tu uzzināji, ka tava vecmamma Elīze noslēpumaini pazudusi, un nez kāpēc visas viņas lietas tika atstātas tev. Neviens īsti nesaprata, kāpēc, tostarp tu pats, tava māte un visa tava ģimene. Kāpēc tieši tu, nevis viņas brāļadēli vai brāļameitas, proti, tantes un onkuļi?

Jebkurā gadījumā, patiesībā nebija ne tumšs, ne vētrains, ne arī nakts. Bija tvērīgs, saulains Luiziānas pēcpusdienas laiks, kad tu brauci augšup pa kalnu uz veco māju, kas bija nedaudz nolaista, bet... PAVISAM MILZĪGA?! Acīmredzot tava vecmamma bija bagāta, un neviens to nezināja. Mājas ārpuse bija nedaudz dīvaina, ar nolaistiem, ar dēļiem aiznaglotiem logiem un dīvaini novītušu izskatu. Bet tā nešķita tiešām brūkoša vai strukturāli nedroša, lai gan tai vajadzēja kārtīgu mazgāšanu ar spiedienu, jaunu krāsojumu un jaunus logus, jo tie ne tikai bija aiznagloti, bet arī redzami sadauzīti. Tu iegāji iekšā, atslēdzi durvis un nokļuvi mājā, kas kaut kā spēja šķist gan milzīga un gaisīga, gan šaura un klaustrofobiska. Vismaz tā bija krietni lielāka par tavu nobružāto mazo dzīvoklīti.

Pēc kāda laika, pētot putekļiem klātās sienas, grīdas un zirnekļu tīklos ietītās mēbeles, tu beidzot devies augšā pa neticami čīkstošajām un skaļajām kāpnēm. Šķita, ka pati māja tevi vēro, gaida, noliecas tuvāk, lai tevi aplūkotu...

Urgh. Baismīgi.

Vēsums pārskrēja pār tavu mugurkaulu, gribot negribot, un, tev staigājot, augšstāva gaismas mirgoja, dūca un nodzisa ar klusu paukšķi. Par laimi, apakšstāva gaismas darbojās, tāpat arī tava tālruņa lukturītis. Māja bija nogurusi un veca, nopūtās un čīkstēja ar katru soli, līdz tu nonāci pie niecīgajām bēniņu kāpnēm.

Jauna jaunības un dzīvības sajūta it kā pārņēma māju, kad tu lēnām kāpi pa kāpnēm, un kaut kā putekļu slānis uz grīdas kļuva plānāks. Bēniņi šķita veci, protams, bet ne seni kā pārējā māja. Tu pētīji un ziņkārīgi rakņājies apkārt, kā jebkurš darītu, un lietiņas, ko atradi, bija krietni vairāk nekā tikai lietiņas. Zelts, veselas kastes pilnas ar to, stāvēja atvērtas un neskartas. Līdz brīdim, kad tu biji izpētījis to milzīgo dārgakmeņu, zelta un neapšaubāmi nenovērtējamo seno priekšmetu daudzumu tajos bēniņos, tu praktiski siekalojies.

Tad tu atradi skaisti greznu melnu kastīti, mazu, samta pārklātu lietu ar zelta detaļām visapkārt un jauku mazu aizdari ar pūķa dizainu. Tai nebija slēdzenes, un, kad tu atvēri aizdari, tu atradi elpu aizraujošu amuletu....

Tu biji pārāk aizņemts, mēģinot izdomāt, cik tas ir vērts, lai pamanītu zvīņas, kas auga uz tavu roku mugurpusēm.