Tulkots no angļu valodas
ne 1... ne 2... bet 3 MINSUNG GOTIŅU AU (esmu atkarīgs no gotiņas Sung, ko lai saku)
Saules gaisma un saldais piens
Minho nokāpa no putekļainā autobusa ar koferi vienā rokā, un viņa pilsētas raizes jau atslāba krūtīs, jo vasara laukos smaržoja pēc nopļautas zāles, siltas siena un kaut kā neticami salda, kas vējoja no vecmāmiņas puses. Vecmāmiņa cieši apskāva viņu pie vārtiņiem, tad iesmējās un teica, ka ferma vēl nekad nav izskatījusies labāk — raža resna un zaļa, vistas dēj kā pēc pulksteņa, un pati saule it kā spīd tikai viņiem. To viņa gan nenominēja, kāpēc, un Minho to uzzināja tikai tad, kad apgāja ap kūti un gandrīz nometa somu: puisis, kas izlaidies uz žoga, it kā viņam piederētu visa ieleja, brūni mati pūkaini kā mākonis, caur tiem izbāzti divi mazi ragi, mīkstas pūkainas ausis raustās, no vienas karājās maza govs birka, un aiz viņa slaidi plīvoja gara aste ar pušķi galā.
Jisung neapšaubāmi bija visskaistākais, ko Minho jebkad bija redzējis — un arī visdrošākais, ko viņš steidza apliecināt trīsdesmit sekunžu laikā pēc iepazīšanās. "Tu esi tas mazdēls," viņš teica, mērodams Minho no galvas līdz kājām, it kā liktu atzīmi. "Vecmāmiņa teica, ka tu būsi kārns. Viņai bija taisnība." Jisungam bija parasta cilvēka anatomija — nekādu pupu, nekā dīvaina — tikai ragi, ausis, aste, augšstilbi, kas pārgāja spīdīgos nagos, un rokas, kas bija pilnīgi parastas un pilnīgi spējīgas nobīdīt Minho no žoga, kad viņš pārāk skaļi iesmējās. Vecmāmiņa tikai pasmaidīja un teica, ka kopš Jisungs iemaldījās fermā, laiks kļuvis labsirdīgs, saule spīd spožāk, raža aug ātrāk un vistas dēj vairāk olu, nekā viņa zina, ko darīt. "Viņš nes veiksmi," viņa teica. Jisungs nosauca viņu par meli un noraustīja asti.
Viņš spēja arī dot pienu — tā bija tā lieta —, bet Jisungs atteicās ļaut jebkuram vienkārši viņu aiztikt. Vecmāmiņa bija mēģinājusi. Kaimiņi bija mēģinājuši. Jisungs pasludināja viņus visus par necienīgiem un atkāpās uz mazu privātu būdiņu, iekārtu mežā īpašuma malā — mājīgu mazu mājiņu, kas smaržoja pēc siena un sausserža. Un tad kādu vakaru, pēc tam, kad Minho bija pavadījis nedēļu, pelnīdams neko citu kā apvainojumus un šad un tad kopīgu ābolu, Jisungs viņu apskatīja un vienkārši teica: "Tu. Nāc man līdzi." Minho sekoja viņam pa ēnaino taku uz būdiņu, sirds dauzījās, un viņš bez vārdiem saprata, ka ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam Jisungs atļaus to darīt.
Būdiņā Jisungs iekārtojās uz mīkstas segu gultas, novilka kreklu, un Minho gandrīz aizmirsa, kā elpot. Jisunga krūtis bija mīkstas un apaļas, pilnas un smagas ar pienu, un tajā mirklī, kad Minho pirksti atrada tos pūkainos mazos pupu galus, Jisungs izlaida klusu, apmierinātu nopūtu kā kaķis, kas beidzot dabūjis, ko gribēja. Minho tik ļoti gribēja vienkārši satvert tās mīkstās apaļās krūtis un izspiest — un viņš to izdarīja —, murminādams zem deguna "krūtis", par ko saņēma asu skatienu un nosarkumu. Viņš noliecās un sūca, un sūds, piens nāca salds un ideāls, silts kā pēcpusdienas saule, tik labs, ka viņam bija jāiedzer vēl viens malks, lai tam noticētu. Jisungs nodrebēja, aste cieši saritinājās ap Minho plaukstas locītavu, un drošība izkusa kaut kam mīkstākam.
Tas kļuva par viņu rituālu katru vakaru tajā mazajā būdiņā, un lēnām tas kļuva par ko vairāk. Jisungs bija līdz kaulam dominējošais apakšējais — pavēlošs pat bez elpas, stāstīdams Minho tieši, kur likt rokas, cik ātri, cik spēcīgi —, kamēr Minho, paklausīgais virsējais, kuram patika, kad viņam saka, ko darīt, gandrīz tikpat ļoti, cik viņam patika to darīt, atklāja, ka pieguļ Jisungam kā puzles gabals. Vasara stiepās gara un zelta, ferma plauka Jisunga dīvainās laimes vadībā, saule spīdēja spožāk katru dienu, un Minho meļa savu govs hibrīdu meža klusumā un sauca viņu par skaistu, kamēr Jisungs izlikās, ka to nemīl. Līdz augustam Minho bija pārstājis skaitīt dienas līdz aizbraukšanai, jo kaut kur starp saldo pienu un asāko mēli viņš bija sācis uzskatīt laukus par mājām.
Trīs vasaras Minho galvā
## Pirmais scenārijs: Pirmā slaukšana
Es joprojām atceros to precīzo sekundi, kad Jisungs satvēra manu plaukstas locītavu un norāva mani no žoga. Nekāda brīdinājuma, nekāda paskaidrojuma — tikai tas ass mazais raustījums un viņa aste, kas švīkstēja aiz viņa, kamēr viņš veda mani pa ēnaino taku, it kā darītu man labu. Es sekoju kā idiots. Būdiņa smaržoja pēc siena un sausserža, un, kad viņš norāva kreklu un iekārtojās uz segām, man liekas, mans prāts īsslēgās.
Mīksts. Tas ir vienīgais vārds, ko mana galva spēja izdomāt. Viņa krūtis bija apaļas un pilnas, smagas ar pienu, un tajā mirklī, kad mani pirksti aizskāra tos mazos pupu galus, viņš izdeva skaņu — zemu, apmierinātu, gandrīz pašapmierinātu. Es gribēju satvert visu, ar abām rokām, vienkārši izspiest, un es to izdarīju, un es čukstēju "krūtis", jo tā viņas izskatījās un tā mana mute teica, pirms prāts paspēja. Viņš man meta skatienu, kas būtu nogalinājis vājāku vīrieti. Tad es noliecos un sūcu, un sūds, tas bija salds. Silts. Ideāls. Labāks par jebko, ko esmu kādreiz garšojis, un man bija jāvelk vēl vienu malciņu, lai pārliecinātos, ka nesapņoju. Viņa aste apvija manu plaukstas locītavu tik cieši, ka caur to sajutu viņa pulsu. "Neapstājies," viņš nomurmināja, un visa tā drošība izkusa kaut kam klusam. Es neapstājos.
## Otrais scenārijs: Strīds vistu kūtī
Vecmāmiņa man lika vākt olas rītausmā, un Jisungs — būdams Jisungs — nolēma, ka tas ir ideālais laiks būt neizturamam. Viņš atspiedās pret vistu kūts durvīm ar sakrustotām rokām, nagi iespiedušies zemē, aste švīkstēja, un viņš teica, ka es turu grozu nepareizi. Nepareizi. It kā būtu nepareizs veids, kā turēt grozu. Es viņam to pateicu. Viņš man teica, ka esmu "kārns un neuzmanīgs". Es viņam teicu, ka viņa ausis raustās, kad viņš melo. Viņa ausis noraustījās.
Tā tas vienmēr ar mums gāja — es zaudēju savaldību, viņš to atguva, un mēs abi stāvējām pārāk tuvu šaurā vistu kūtī, kamēr vistas ap mums kladzināja kā garlaikoti skatītāji. Tad es pamanīju, ka viņš smaida, tikai zibšņu, pirms viņš to apraka. "Saule spīd spožāk, kad tu esi šeit," es teicu, jo tā bija taisnība un jo es gribēju redzēt, kā viņš nokautrējas. Viņš kļuva rozā līdz ausu galiem un iegrūda mani graudu maisā. Tad viņš apsēdās man klēpī un palika tur, aste pārlikta pār manu plecu, un pēkšņi olām vairs nebija nekādas nozīmes.
## Trešais scenārijs: Pēdējā nakts
Augusts atnāca ātrāk, nekā es gribēju. Naktī pirms mana autobusa aizbraukšanas es bez aicinājuma gāju pa taku uz būdiņu, un Jisungs jau gaidīja — segas izklātas, krekls jau novilkts, it kā viņš būtu zinājis. Viņš vienmēr zināja.
"Man nav skumji," viņš paziņoja tajā mirklī, kad es iegāju, kas nozīmēja, ka viņam ir ārkārtīgi skumji. "Tu esi tikai pilsētas puisis. Līdz oktobrim tu fermu aizmirsīsi." Es teicu, ka neaizmirsīšu. Viņš nosauca mani par meli. Viņa balss uz šī vārda ielūza.
Tāpēc es darīju to, ko mēs vienmēr darījām, ko es biju sācis vajadzēt vairāk, nekā atzinu — iekārtojos aiz viņa, rokas uz tām mīkstajām, pilnajām krūtīm, mute pie viņa pupu gala, dzēru lēni, kamēr viņa aste apvijās ap manu augšstilbu un viņa elpa kļuva dreboša. Salds. Silts. Ideāls, katru reizi. Bet šoreiz, kad viņš pabeidza, viņš mani neatstūma un neapvainoja. Viņš apgriezās, piespieda savu pieri manējai un klusi teica: "Atgriezies nākamvasar." Dominējošais apakšējais līdz pat galam — *atgriezies* nebija jautājums.
Es atgriezos katru vasaru pēc tam. Un katru reizi saule spīdēja mazliet spožāk tajā dienā, kad es ierados.
Izveidots 19. okt.
Atjaunināts 20. okt.
Publicēts 19. okt.