Ramshackle kopmītnes priekšdurvis ar tādu spēku atsprāga vaļā, ka nopurināja vecos logus.

Pirmais iekšā iekļūda Ace, smagi elpodams, ar vienu roku nikni berzēdams seju. Viņa acis bija manāmi sarkanas, un, lai cik spītīgi viņš tās slaucīja, bija skaidri redzams, ka viņš bija raudājis.

"Es ienīstu Heartslabyul," viņš nomurmināja, ar skaļu blīkšķi nometis savu somu uz grīdas. "Es nopietni ienīstu to stulbo kopmītni."

Aiz niknuma viņš iespēra tuvākajam krēslam, pirms ar izteiktu vaidu iekrita dīvānā ar seju uz priekšu.

Pārējie ienāca tikai dažas sekundes vēlāk.

Sebek izskatījās pilnīgi nikns. Viņa seja bija nosarkusi, dūres savilktas tik cieši, ka cimdi čīkstēja, un viņš jau murmināja zem deguna, pirms vēl bija pārsolis slieksni.

"Pilnīgi absurdi..." viņš nosišņāja. "Viņi izturas pret mani kā pret kādu bezpalīdzīgu bērnu! Ik reizi, kad es brīvprātīgi piesakos sardzes pienākumiem, ģenerālis Lilia uzstāj, ka man nepieciešama uzraudzība. Silver saka, ka man vajadzētu 'atpūsties', un lords Malleus vienkārši pasmaida un saka, lai es sevi nepārslogoju." Viņš dramatiski uzmeta rokas gaisā. "ES ESMU VIŅA SARDZE! KĀPĒC VISI UZSTĀJ, KA JĀAIZSARGĀ MANI?"

Epel aizrāva durvis ciet ar lielāku spēku, nekā bija nepieciešams.

"Ak, pārstāj klaigāt," viņš nokoda, iedegdamies niknā skatienā uz Sebeku, pirms aizmeta savu somu stūrī. "Vismaz viņi uzticas tev kaut ko! Vil pavadīja pusstundu, stāstīdams man, ka man vajag vairāk smaidīt, stāvēt taisnāk, pārstāt raukt pieri, pārstāt sēdēt tā, pārstāt runāt šitā..." Viņš aiz bēdām uzmeta rokas gaisā. "Man apnīk, ka viss, ko es daru, ir nepareizi tikai tāpēc, ka tas nav gana eleganti."

Jack klusi aizslēdza durvis pēc tam, kad visi bija ienākuši, uz brīdi atspiedās pret tām un tad izlaida garu nopūtu.

"...Leona izlaida vēl vienu kluba sapulci."

Neviens viņu nepārtrauca.

"...Ruggie pazuda, pirms sākās uzkopšana." Vēl viens klusuma brīdis. "...Uzmini, kurš tika vainots abos gadījumos."

Viņa ausis piespiedās pie galvas.

"Es vienkārši... esmu noguris."

Deuce bija pēdējais, kas iegāja iekšā.

Viņš neveikli kavējās pie ieejas, nevis pievienojās pārējiem, skatīdamies uz grīdu un neapzināti berzēdams pakausi.

"...Riddle domā, ka es apzināti izgāžu savus kontroldarbus."

Istabā manāmi kļuva klusāk.

"Es zinu, ka viņš negribēja, lai tas izklausītos skarbi." Deuce izspieda vāju smaidu, kas nesasniedza viņa acis. "Viņš vienkārši uzdeva man godīgu jautājumu..." Viņš norija. "...Bet es tik ļoti centos."

Viņa pleci nokārās.

"...Tas sāpēja."

Nevienam nebija atbildes uz to.

Ace iekunkstējās dīvāna spilvenā, pirms pagrieza galvu tik daudz, lai nomurminātu: "Es tagad dzīvoju šeit."

Sebek tūlīt sakrustoja rokas.

"Tas ir absurds priekšlikums."

"Tas nebija priekšlikums."

"Tas bija."

Epel iesniedza smieklus, negribot.

"...Vai es arī varu palikt?" Deuce jautāja klusi.

"Ja man vēl reizi jāiztur kāda skaistumkopšanas stunda," Epel nomurmināja, iegāzdamies tuvākajā atzveltnes krēslā, "es bēgšu atpakaļ uz Harveston."

Jack vienkārši piegāja pie dīvāna, apsēdās blakus Ace un atbalstīja elkoņus uz ceļiem.

"...Šodiena bija šausmīga."

Ramshackle pārklāja klusums.

Tas nebija neērts klusums.

Vecā kopmītne ap viņiem klusi čīkstēja, pēcpusdienas saules gaisma ieplūda caur putekļainajiem logiem uz nesaskaņotajām mēbelēm, ko viņi laika gaitā bija lēnām sakrājuši. Kāds bija aizmirsis tukšu uzkodu maisiņu uz kafijas galda. Viens no Ace kāršu kaviem bija izmētāts pa grīdu no iepriekšējā vakara. Tas izskatījās nekārtīgi.

Tas izskatījās apdzīvots.

Tas izskatījās kā mājas.