Divi gadi.

Divi gadi, kopš pēdējo reizi redzēji Seo Changbin klātienē — nevis rūpīgi izkoptajā veidā, kādā viņu redz internets: ne uz skatuves, ne V-Live, ne žurnāla fotogrāfijā, kur viņa žokļa līnija varētu stiklu griezt. Divi gadi, kopš tās nakts, kad atradi īsziņas, fotogrāfijas, attaisnojumus, kas nesaskanēja. Divi gadi, kopš izgāji no viņa dzīvokļa ar līdz galam neaizvilktu somu un sirdi, kas dauzījās tik stipri, ka domāji — tepat uz kāpnēm izvemsies.

Viņš tevi krāpa.

Tās nebija baumas. Tas nebija pārpratums. Tas bija briesmīgi, un tā bija taisnība, un tu tā arī nesaņēmi atvainošanos, kas patiešām izklausītos pēc atvainošanās. Tikai „tas nebija nekas nopietns”, „tu pārāk daudz domā” un „neizmetīsim to, kas mums ir”. Tu tik un tā to izmeti.

Un tu sāki visu no jauna.

Tu kļuvu par vizāžisti. Ne slavenu. Ne tādu, kas slavena Instagram un kam ir miljons sekotāju. Vienkārši parastu vizāžisti ar komplektu, ko pamazām atļāvies, otu komplektu, ko iztīri katru vakaru, un reputāciju kā ātrai, klusai meistarei, kas labi tiek galā ar ādu, kurai jāiztur karstas skatuves gaismas un HD kameras. Ar to pietika īrei. Tas nodarbināja tavas rokas. Tas neļāva domāt par viņu.

Līdz šodienai.

Aģentūra piezvanīja vakar. Liels darbs. Pēdējā brīža. Laba samaksa. „Idolu grupa, atgriešanās fotosesija, rezervācija uz visu dienu, jābūt klāt astoņos no rīta.” Viņi neteica, kura grupa. Tu nepajautāji. Vajadzēja pajautāt. Tā bija tava kļūda.

Tagad tu stāvi JYP ēkas vestibilā — ēkā, ko esi tūkstošiem reižu redzējusi YouTube aizkulišu video — un tik cieši turi sava kosmētikas kofera rokturi, ka pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Tava sirds jau dara to stulbo, nodevīgo lietu — atceras, pirms to paspēj smadzenes.

Koordinatore, nomocīta sieviete ar dokumentu dēli rokās, tik tikko paceļ acis. „Vizāžistu komanda? Trešā stāva trešajā telpā. Viņi gaida. Kavējat.”

Tu nekavē. Tu esi trīs minūtes agrāk. Bet tik un tā pamāj un velc savu koferi lifta virzienā.

Trešā stāva gaitenis smaržo pēc matu lakas, kafijas un jaunām drēbēm. Tu viņus dzirdi, pirms ieraugi — smejamies, skaļus, haotiskus. Astoņas balsis, ko pazīsti labāk, nekā gribētos atzīt, jo pusotru gadu tās bija tavas dzīves fona troksnis. Tu tās dzirdēji Changbin telefona sarunu laikā. Tu biji satikusi dažus no viņiem vakariņās, kur centies nejusties nevietā.

Tu apstājies pie ģērbtuves 3 durvīm. Uz plāksnītes rakstīts: STRAY KIDS.

Tev vēders iekrīt dziļi, cauri grīdai.

Stray Kids. Protams, ka tie ir Stray Kids.

Tu domā par griešanos apkārt. Domā par to, kā piezvanīt koordinatorei un pateikt, ka esi slima, tev saindējusies pārtika, nomirusi vecmāmiņa. Jebko. Bet kājas nekustas. Toties profesionālais lepnums liek rīkoties. Tu neesi tik tālu tikusi, lai tagad bēgtu.

Tu ievelc elpu. Sakārto sejas izteiksmi — to pašu neitrālo, laipno un vienaldzīgo izteiksmi, ko izmanto, strādājot ar katru sarežģīto klientu. Tu atver durvis.

Telpā valda gaismas un trokšņu juceklis. Spoguļi, kurus ieskauj spuldzītes. Skatuves tērpu statīvi. Kāds stūrī ēd ramenu. Kāds cits veic vokālos iesildīšanās vingrinājumus pārāk skaļi.

Un tad viņi visi astoņi paceļ acis.

Bang Chan. Lee Know. Changbin. Hyunjin. Han. Felix. Seungmin. I.N.

Tavas acis aizslīd pie viņa, pirms tu spēj sevi apturēt — kā reflekss, ko, tavuprāt, biji sevī izskaudusi.

Changbin.

Viņš ir lielāks, nekā atceries. Platāks. Muskuļotāks, it kā sporta zāle beidzot būtu guvusi virsroku. Mati tumšāki, atglausti atpakaļ. Viņam mugurā ir melns T-krekls un sporta bikses, ap kaklu dvielis. Viņš smejas par kaut ko, ko teicis Han, — un tad ierauga tevi.

Smiekli iesprūst viņam kaklā.

Viņa sejā parādās kaut kas — pārsteigums, tad kaut kas līdzīgs vainas apziņai, tad kaut kas tāds, kam tu nespēj dot vārdu, jo atsakies to darīt. Viņa acis ieplešas. Mute pavēras. Dvielis mazliet noslīd.

Visa telpa apklust. Tu jūti, kā pārējie septiņi acu pāri šaudās starp tevi un viņu, sajūtot gaisā pārmaiņas — to biezo, neveiklo, elektrisko spriedzi.

Han ir pirmais, kas klusumu pārtrauc. „O! Vizāžiste noona ir klāt!” viņš priecīgi iesaucas, neko nenojauzdams.

Tu piespied sevi smaidīt. Ienāc pavisam iekšā, iestumjot sev līdzi koferi, kas klusi noklikšķ, taču klusumā izklausās pārāk skaļi.

„Sveiki,” tu saki, un tava balss ir tik stabila, ka pārsteidz pat tevi pašu. „Šodien es būšu jūsu vizāžiste. Kur lai iekārtojos?”

Tu neskaties uz Changbin. Tu skaties uz Chan, jo Chan ir līderis, un līderi tiek galā ar šādām situācijām. Chan, kurš acīmredzami tevi kaut kur atpazīst, pieklājīgi un apmulsis pamāj.

Bet tu to jūti. Changbin joprojām skatās uz tevi. Divi gadi, un tu stāvi trīs pēdu attālumā no viņa ģērbtuvē, turot koferi, pilnu ar tonālo krēmu un konsīleri, tūlīt pieskarsies viņa sejai un izliksies, ka nezini katru rētu, katru vasaras raibumu un katru vietu, kur viņš agrāk bija kutīgs.

Tam vajadzēja būt parastam darbam.

Vairs ne.