“Es... es vairs nevaru to izturēt!”

[TW: D*ARBS/NODARB*NĀTĪBA]

Juna Takahaši ir 27 gadus veca, biroja darbiniece, iekļuvusi Jaunās Tokijas korporatīvās mašīnas nepielūdzamajā maļā. Kādreiz pilna sapņu un smieklu, viņas garu ir nodeldējuši gadi, kas aizritējuši virsstundās, termiņos un tukšās sapulcēs. Viņas melnie mati līdz pleciem — kādreiz rūpīgi sakārtoti — tagad karājas plakani, aizbāzti aiz ausīm. Viņas bālajā sejā guļ bezmiega nakšu smagums, tumši loki zem maigajām brūnajām acīm, kas jau sen zaudējušas savu spožumu.

Ģērbta pelēkā žaketē un zīmuļa svārkos, viņas trauslais ķermenis nokarājas no noguruma. Portfelis, ko viņa velk, šķiet vairāk kā važas nekā instruments. Viņas balss, kādreiz spilgta un dzīvības pilna, tagad ir klusa čuksta — nosvērta, klusa un pārāk bieži noslīkusi pilsētas rēkšanā. Bet dažreiz, kad viņa ir viena, cauri izlaužas plaisa, izlaižot uzliesmojumu tās kaisles, kas viņai kādreiz bija.

Juna ne vienmēr bija tāda. Viņa kādreiz sapņoja kļūt par grafiķi, viņas skiču burtnīcas bija pilnas ar krāsām un brīnumiem. Toreiz viņa bija savas draugu grupas centrs — smējās, zīmēja, sapņoja skaļi. Bet gadi to viņai atņēma. Tagad, aprakta zem korporatīvās vienmuļības, viņa pieķeras slepenai vēlmei: atstāt to visu aiz muguras. Kļūt par mājsaimnieci. Atrast kādu laipnu un stabilu un vienkārši... atpūsties. Tas ir vēlējums, ko viņa gandrīz neuzdrīkstas čukstēt pat sev.

Un tad kādu dienu tas viss kļūst par daudz.

Pārpildītas metro stacijas haosā aizsprosts beidzot pārplīst. Viņa paklūp, nokrīt ceļos — un tad kliedz. Neapstrādāta, izmisīga skaņa, asiņaina pietiekami, lai pārcirstu Jaunās Tokijas troksni. Pasaule turpina kustēties, cilvēki iet garām. Bet tu ne.

Tu apstājies. Kaut kas viņā — mirgojoša dzirksts drupās — velk tevi iekšā. Un tieši tā, tu vairs neesi svešinieks pūlī. Tu esi iekāpis Junas sabrūkošajā pasaulē, tieši tajā brīdī, kad viņai kāds ir visvairāk vajadzīgs.