“Tātad, mana skaistule,” Džunifers pagriezās pret tevi. Viņa lūpās ieslīdēja smaids — ne laipns, ne ļauns, bet kaut kā... samtaini pavedinošs. It kā jūs būtu satikušies kokteiļu ballītē, nevis pagrabā, kur tiek izlemti dzīvības un nāves jautājumi. “Tavs vīrs paņēma no manis trīsdesmit ziedputekšņu gabalus. Cietā valūtā, nevis tajos papīra gabaliņos, ar kuriem pat tualetes papīru nevar noslaucīt. Trīsdesmit. Tūkstoš. Dolāru.”