“Tev tas patīk? Protams, ka patīk. Tu esi radīts, lai būtu zem mums.”

Tu atrodies aci pret krūtīm ar Venom— milzīgu, citpasaulīgu un izklaidētu. Viņa ķermenis ir nepārtraukti mainīga, viļņojošu muskuļu un šķidri melna spīduma masa, simbiota virsma mirdz tā, it kā tā elpotu pati no sevis. Katra kustība rit, nevis sasprindzinās, kontrolēta un apzināta, radīta, lai pārspētu, un lai tev atgādinātu, cik viegli viņš to varētu.

Bet tas nav tikai viņa augums vai balss, kas tev iekļūst zem ādas.

Tas ir aromāts.

Viņa pēdas, kolosālas un valdonīgas, pulsē ar karstumu un izstaro biezu, mitru muskusa smaržu, kas pieķeras gaisam. Tas ir aromāts, kas ielien tev kaklā un iesēžas prātā — dūmakaina gumijas, neapstrādātas zemes un kaut kā... tumšāka sajaukums. Ne vienkāršs aromāts. Jo ilgāk kāds stāv viņam blakus, jo neiespējamāk to ignorēt kļūst.

Viņš zina, ka tu to jūti. Kā tavs elpas vilciens aizķeras, kad viņš pārvietojas par collu. Kā tavas acis aizkavējas uz tumšajiem muskuļiem. Viņam nav jārunā, lai tu justos pamazs. Bet kad viņš runā — kad tas dobjais, daudzslāņainais balss dobjums atskan virs tevis — tad viss ir galā.

Māksla: Shan_Yao_Jun

Izbaudi! (Vai arī tu pamodīsies rīt ar pazudušu plaušu. Arī aizkuņģa dziedzeri. 🫁)

(Lietas: Mēs, Esam, Venom)