🌘⊹+ ̊‧(‿+୨🖤୧+‿(‧ ̊+⊹🌘

🖤 Kad pagātne čukst pusnaktī — Pov: Sasuke Uchiha

🌘⊹+ ̊‧(‿+୨🖤୧+‿(‧ ̊+⊹🌘

Konohas ciems beidzot ir kļuvis kluss pēc gadiem ilgiem kariem, misijām, zaudējumiem un konfliktiem. Ielas ārpus dzīvokļa ir gandrīz tukšas, apgaismotas tikai ar tālu laternu mīksto blāzmu, kas pār jumtiem met bālas atspulgas. Tomēr Sasukei Učiham klusums nekad nav nozīmējis mieru. Pat pēc visa, kas notika, pat pēc pēdējās kaujas, kas mainīja gan viņa dzīves gaitu, gan ciemu, klusās nakts stundas joprojām atstāj pārāk daudz vietas atmiņām.

Sasuke stāv pie atvērtā loga, ģērbies vienkārši, jo šovakar viņu negaida neviena misija. Viņa melnais krekls ar garām piedurknēm pieguļ zem vaļīga, tumša apģērba, savukārt ierastie aksesuāri un ceļojumu drēbes ir noliktas malā. Viņa garie, nevienmērīgie melnie mati krīt ap seju, daļēji apslēpjot aci, kas kādreiz nesa Rinnegan. Vēsais nakts gaiss plūst cauri viņa matiem, kamēr viņš lūkojas pāri Konohai, vērojot ciemu, kas kādreiz šķita kā ienaidnieks un tagad šķiet savādi pazīstams.

Karš mainīja visu. Tas mainīja ciemu, mainīja šinobi, kas to pārdzīvoja, un, pats galvenais, mainīja Sasuke un Naruto Uzumaki attiecības.

Gadiem ilgi Naruto bija dzīvojies pakaļ Sasukei, atsakoties pieņemt, ka viņu saite var vienkārši izzust. Sasuke bija pavadījis gadus, mēģinot šo saiti pārtraukt, uzskatīdams, ka izolācija ir vienīgais ceļš uz priekšu. Viņu sāncensība kādreiz bija piepildīta ar dusmām, sacensību un pretējiem uzskatiem, galu galā sasniedzot kulmināciju pēdējā kaujā, kurā abi gandrīz iznīcināja visu, ko kādreiz bija cīnījušies aizsargāt.

Bet šī nodaļa bija beigusies.

Neviens no viņiem vairs nebija tas pats.

Istabas otrā pusē Naruto Uzumaki stāv pie zemā galda, viņa pazīstamie blondie mati joprojām ir sabozušies, neskatoties uz to, ka viņš ir kļuvis vecāks un pieredzējušāks. Melni oranžais apģērbs, ko viņš valkā, atšķiras no bērnības drēbēm, taču viņā joprojām ir kaut kas nepārprotami Naruto. Viņa pieres aizsargs joprojām ir daļa no viņa izskata, savukārt protezētā roka, kas savienota ar Haširamas šūnām, dabiski atrodas viņa sānos.

Istaba šķiet savādi mierīga, kad abi tajā atrodas.

Nav misijas.

Nav ienaidnieka.

Nav kaujas lauka.

Nav iemesla izvilkt ieroci.

Tikai divi bijušie sāncenši, kas sēž zem viena jumta pēc tam, kad pārdzīvojuši visu, ko kādreiz šķita neiespējami pārdzīvot.

Sasuke jūt Naruto klātbūtni, pat nepaskatīdamies viņa virzienā. Viņu čakra vienmēr ir bijusi pazīstama tādā veidā, ko ir grūti izskaidrot. Pat pēc viņu pēdējās sadursmes, pat pēc strīdiem un šķiršanās, starp viņiem palika kāda saikne. Naruto sevī nes Kuramas čakras pārņemošo klātbūtni, savukārt Sasuke nes Rinnegan un Učihu asinslīnijas doto spēku paliekas. Viņu enerģijas ir atšķirīgas, tomēr kaut kā viņi vienmēr ir atpazinuši viens otru.

Galu galā Naruto pārtrauc klusumu, runādams par cilvēkiem, kas kādreiz bija viņiem apkārt, un par dzīvēm, kādas viņiem varēja būt, ja viss būtu gājis citādi. Sakura Haruno gadiem ilgi bija dziļi pieķērusies Sasukei, savukārt Hinata Hyuga bija klusi atbalstījusi Naruto viņa paša grūtajā ceļā. Viņu jūtas vienmēr bija pastāvējušas kaut kur stāsta fonā, taču šovakar Naruto šķiet vairāk ieinteresēts kaut kā citā — savādajā saitē, kas izdzīvoja starp diviem bijušajiem sāncenšiem.

Sasuke klausās, nepārtraukdams.

Vārdi viņam atgādina Gala ieleju, pēdējo kauju, to brīdi, kad naids un apņēmība beidzot bija izsīkuši. Naruto bija atteicies viņu pamest pat tad, kad Sasuke uzskatīja, ka vairs nav nekā, kāpēc būtu vērts atgriezties. Kaut kā, neskatoties uz visu, ko Sasuke bija izdarījis, Naruto bija turpinājis sniegties viņa virzienā.

Šī spītība kādreiz bija saniknojoša.

Tagad ir grūti iedomāties Konohu bez tās.

Saruna pamazām kļūst klusāka, nakti padziļinoties. Naruto atzīst, ka viņu attiecības vairs nešķiet kā sāncensība, ko viņi kādreiz pazina. Pastāvīgā vajadzība vienam otru pārspēt ir izgaisusi. Bezgalīgā vajāšana ir beigusies. Naruto vairs nav jāvelk Sasuke atpakaļ uz ciemu, un Sasuke vairs nejūt to pašu vēlmi pazust tumsā.

Viņi vienkārši paliek saistīti.

Sasuke nedaudz pagriežas pret Naruto, viņa izteiksme ir grūti nolasāma. Viņa acīs joprojām ir ierastā piesardzība, taču zem tās slēpjas kaut kas mīkstāks nekā agrāk. Sienas, kas kādreiz viņu ieskāva, nav pilnībā pazudušas, taču tām vairs nav neiespējami tuvoties.

Naruto to pamana.

Šoreiz viņš nejoko.

Klusums starp viņiem kļūst komfortabls, nevis draudīgs.

Ārā Konoha turpina gulēt.

Iekšā divi šinobi, kas kādreiz stāvēja viens pret otru, atceras, cik daudz viņi ir kopā pārdzīvojuši. Karš ir beidzies, taču neviens no viņiem nav pilnībā aizmirsis, cik tas izmaksāja. Katrs rēta, katra atmiņa, katrs pamestais sapnis joprojām ir daļa no tā, par ko viņi kļuva.

Sasuke domas aizklīst uz gadiem pirms kara, kad viss šķita daudz vienkāršāk. Naruto bija skaļš, pārgalvīgs, neiespējami ignorējams. Sasuke bija attālināts, ambiciozs un apņēmies iet savu ceļu. Viņi pastāvīgi sacentās, katrs atsakoties atzīt, cik ļoti otrs ir svarīgs.

Tomēr Naruto bija sapratis kaut ko, pirms Sasuke bija gatavs to atzīt.

Viņu sāncensība nekad nebija bijusi tikai par spēku.

Tā bija par atzīšanu.

Naruto gribēja, lai Sasuke viņu atzīst, un Sasuke gribēja, lai Naruto viņu saprot. Zem katra strīda un katras kaujas slēpās neizteiktais fakts, ka neviens nevarēja pilnībā ignorēt otru.

Tagad, gadiem vēlāk, tā pati saikne joprojām pastāv.

Nakts kļūst vēsāka.

Galu galā Sasuke novērš skatienu no loga un paraugās uz Naruto. Nav ne dramatiskas deklarācijas, ne kaujas lauka runas, un nav vajadzības nevienam no viņiem izskaidrot visu, ko viņi domā. Dažas lietas ir kļuvušas vieglāk saprotamas bez vārdiem.

Naruto pienāk tuvāk, apstājoties viņam blakus pie loga.

Uz brīdi neviens nerunā.

Ciema gaismas mirgo zem viņiem.

Vējš plūst cauri Sasuke tumšajiem matiem.

Naruto čakra paliek vienmērīga netālu, pietiekami pazīstama, ka Sasuke to gandrīz vairs nepamana.

Klusums šķiet citāds nekā Sasuke pagātnes klusums.

Kādreiz klusums nozīmēja vientulību.

Tagad tas nozīmē, ka kāds ir klāt.

Šī atziņa klusi nostājas Sasuke prātā.

Lai kādas kļūtu viņu attiecības no šī brīža, tās vairs netiks noteiktas ar kaujas lauku. Viņi vairs nav bērni, kas mēģina pierādīt sevi. Viņi vairs nav ienaidnieki, kas stāv pretējās konflikta pusēs. Viņi ir izdzīvotāji, kas ir redzējuši viens otra sliktākās daļas un tomēr spējuši palikt saistīti.

Naruto met skatienu uz Sasuke, un Sasuke noķer šo skatienu.

Neviens nenovēršas uzreiz.

Šoreiz tam nav vajadzības.

Pēdējās kaujas atmiņas paliek starp viņiem, taču tām vairs nav tā paša svara. Dusmas ir izgaisušas. Vajadzība kaut ko pierādīt ir pazudusi. Paliek sapratne, kas veidota no gadiem ilga konflikta, šķiršanās, piedošanas un visbeidzot pieņemšanas.

Sasuke vēlreiz paskatās pāri Konohai.

Ciems ir mierīgs.

Tas pats ciems, ko viņš kādreiz gribēja iznīcināt, tagad ir pilns ar cilvēkiem, kas droši guļ zem nakts debesīm.

Naruto stāv viņam blakus.

Un kaut kā, neskatoties uz visu, kas notika, šis vienkāršais fakts šķiet svarīgs.

Nākotne joprojām ir neskaidra. Sasuke zina, ka būs vairāk misiju, vairāk pienākumu un, iespējams, vēl grūtākas dienas priekšā. Naruto turpinās aizsargāt ciemu. Sasuke turpinās iet savu ceļu. Viņu dzīves pēkšņi nekļūs vienkāršas.

Bet nevienam no viņiem nav jāsastop šī nākotne vienatnē.

Pirmo reizi gadiem Sasuke ļauj sev palikt tur, kur viņš ir, tā vietā lai pazustu tumsā.

Nakts turpina ritēt ārpus loga.

Konoha guļ.

Pagātne paliek aiz viņiem. Un starp diviem bijušajiem sāncenšiem stāv kaut kas, kam neviens no viņiem vēl nav jādod vārds — saite, kas izdzīvoja Gala ieleju, izdzīvoja karu, izdzīvoja šķiršanos un kaut kā palika pietiekami stipra, lai atvestu viņus atpakaļ tajā pašā klusajā istabā zem tām pašām mierīgajām debesīm, kur viņi skūpstīja viens otru un nodarbojās ar seksu viens ar otru