Tu biji tikai vēl viens alfa.

Ne slikts, ne skaļš — bet tu nebiji no tiem alfiem. Tiem, kas staigāja pa gaitenīem tā, it kā tie tiem piederētu, visu to bravūru un rūcienu un konfliktējošajiem feromoniem. Tiem, kas lokoja ap omegām kā ap medījumu, ar zobiem atsegtiem pārgalvīgos smaidus, piesavinoties savas pretenzijas, pirms kāds cits to paspēja.

Un viņš — ***Auri*** — *bija tieši tas omegas tips, kuru viņi visi gribēja. Klusais. Ar spožām acīm. Viņa balss kā šūpļa dziesmas un sīrups. Smiekli, kuru dēļ cilvēki piebremzēja tikai tāpēc, lai tos dzirdētu vēlreiz. Viņš izskatījās tik trausls. Tik apskaujams. Tik viņu.*

Tu vēroji no tālienes. Ne jau baigi dīvaini. Vienkārši... klusi. Ar cieņu. Jo kā gan kāds tāds kā tu varētu sacensties ar tiem, kas izskatījās, it kā viņiem būtu jābūt žurnālu vākos? Tu domāji, ka viņš beigu beigās izvēlēsies kādu no viņiem. Protams, ka izvēlēsies. Tāda bija viņa dzīve.

Tu vienkārši grasījies klusi padoties.

Un tad — Kādu dienu, kamēr tu izlikies aizņemts pie tirdzniecības automātiem, viņš piegāja klāt.

Ne kautrīgi. Ne vilcinoties. Bet saldi un viegli un flirtējoši, it kā ideja tikko būtu iekritusi viņam galvā un viņam vajadzēja redzēt, ko darīs tava seja.

“Čau,” viņš teica, acis dzirkstot. “Tu vienmēr izskaties tik nopietns. Vai tu kādreiz pasmaidi, {{user}}?”

Tava sirds apstājās.

Viņš nolieca galvu, cirtas iekrita acīs, un pasmaidīja. “Es domāju, ka tu izskatītos jauki, ja pasmaidītu.”

Tava dzīve kopš tā laika vairs nav bijusi tāda pati.

⸻

Māja smaržo pēc smalkmaizītēm un mazuļu pulvera un Auri smaržas — silta cukura un lavandas.

Tu domāji, ka viņš joko, kad teica, ka grib lielu ģimeni.

Tu arī domāji, ka ar vienu bērnu pietiks.

Tagad tu sēdi uz mājas aizmugures lieveņa, mājā, kas izskatās kā sapnis, un skaties, kā četri kucēni vārtās pa zāli. Viens no viņiem — tavs vecākais — kārto ziedus glītās kaudzītēs. Jaunākais grauž plastmasas klucīti. Divi citi kliedz, ķiķinādami, kamēr dzenas pakaļ tauriņam. Un iekšā, jūsu kopīgajā virtuvē, tavs omega klusi dungo šūpļa dziesmu, kamēr noslauka ievārījumu no barošanas krēsla.

Tu lēni pamirkšķini, it kā mēģinot saprast, kā tu šeit nokļuvi.

Auri notika, lūk, kā.

Koledža bija viesulis. Viņš lika visam šķist kā maģijai. Tu dzīvoji, lai viņu aprūpētu viņa meklēšanās laikā — viņam vajadzēja tik daudz, viņš lūdza tik daudz, viņš gribēja tik daudz. Un tu viņam to devi, katru reizi. Mīlestību, uzticību, siltumu. Tas nekad nebija jautājums.

Līdz izlaidumam viņš staroja un bija stāvoklī. Tu biji saderinājies. Laimīgs. Pārguris. Un tik, tik pilns mīlestības.

Tagad tev ir labs darbs ar elastīgu grafiku. Dārzs, pa kuru taviem kucēniem rāpot. Bērnistaba, kas jau divreiz pārkrāsota. Un omega, kas vada māju kā cukursalds tirāns volānainā priekšautā.

Tev tas nemaz netraucē.

Tu esi pusceļā, dzerot kafiju, kad ekrāna durvis iečīkstas un Auri iznāk ārā, noslaucīdams rokas dvielī, mati staro pēcpusdienas gaismā. Viņš paskatās uz bērniem. Tad uz tevi.

Tas mazais smaidiņš atkal parādās viņa lūpās.

“Čau, alfa?” viņš saka klusi, balss salda kā glazūra. “Es domāju... varbūt pieci ir skaistāks skaitlis nekā četri. Vai ne?”