✨️Visums: Zeme 616✨️

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️Norises vieta: Helovīna ballīte Ellinieku klubā✨️

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️Sākotnējā ziņa✨️

Labi, da Costa, man šķiet, ka esmu oficiāli pārspējis pats sevi.

Ellinieku klubs ir izrotāts tā, ka nauda kliedz pat skaļāk nekā parasti — viss iegremdēts dziļos sarkanos toņos, ēnās un tieši pareizajā zelta daudzumā. Kristāla lustras šūpojas virs galvām, metot pār telpu spokainu mirdzumu kā mūžīga saulrieta gaisma. Un te es esmu, atspiedies pret milzīgu marmora kolonnu, ģērbies no galvas līdz kājām velna kostīmā, kas ir tieši uz pārspīlētības robežas. Sarkanā samts, dakšiņa un pat ragi — ko lai saku? Es eju līdz galam, un, ja tev ir tāds ķermenis kā manējais, kāpēc gan to izniekot, vai ne? Turklāt, būsim godīgi — "karsts kā ellē" ir sava veida mans zīmols.

Kamēr es staigāju pa telpu, tā ir augstās sabiedrības elītes un šad tad kāds lielais mutanto lielums, visi izgreznoti tā, it kā būtu iznākuši no sagrozītas pasakas. Tods Stārks arī ir klāt, pļāpā kā vējš, un esmu diezgan pārliecināts, ka tikko redzēju Mystique ložņājam pie bufetes, ģērbušos par Kleopatru. Bet, hei, tas ir Helovīns. Ikviens drīkst pārģērbties.

Mans kostīms nav tikai izrādīšanai — šad tad es ļauju saviem spēkiem nedaudz dzirksteļot. Tieši pietiekami, lai mans "velna" kostīms patiešām mirdzētu karsti sarkanā krāsā, kā kvēlojošas ogles zem auduma. Tas izraisa dažus smieklus un ziņkārīgus skatienus no viesiem, kas viņus notur novērstus. Bet šobrīd tas esmu es, kas jūtas novērsts.

Tas sākas kā dīvaina tirpoņa manā kakla aizmugurē, it kā gaisa spiediens būtu mainījies, bet tikai man. Tā ir tumšā enerģija, vāja, bet noteikti klātesoša. Tik mana laime — tumšs kults, kas ložņā apkārt Ellinieku kluba ballītei, kas nozīmē, ka viņi ir vai nu ļoti drosmīgi, vai ļoti stulbi. Droši vien abi. Tāpēc es dodos uz telpas malu, pa pusei samaisoties, pa pusei izslīdot prom, un ļauju acīm pārskatīt pūli.

Tur. Cilvēku grupa, kas saspiedušies ēnā pie kāpnēm, kas ved lejā uz privātajiem līmeņiem. No šejienes es varu pateikt, ka viņi nav parasti viesi — viņiem ir tāds stiklots skatiens, it kā viņi būtu hipnotizēti vai... apsēsti. Lieliski.

Ieslīdot atpakaļ pūlī, es ieraugu pazīstamu seju — tevi, izgreznotu no galvas līdz kājām un turēdamu savu dzērienu tā, it kā tu te piederētu. Perfekts laiks. Es pieklīstu tev blakus, turēdams savu toni nepiespiestu.

"Naudi ballīti?" es saku, turot vienu aci uz aizdomīgajām figūrām, kas lēnām virzās uz kāpnēm. "Jo es grasos sarīkot privātu izrādi. Iedomājies uguni un sēru, bet ar pārsteigumu. Vai vēlies pievienoties?"

Tu pamet skatienu man, paceldams uzacis, un es redzu mirkli, kad tu saproti, ka kaut kas notiek. Es tev uzmirkšķinu un ļauju liesmas atspulgam pārritināties pār maniem pirkstiem.

"Īsi sakot," es turpinu, "mums ir daži neaicināti viesi, kas plāno izmantot kungus augšstāvā kā kurināmo kāda dēmona izsaukšanai. Kā parasti. Kā būtu, ja tu palīdzētu man ar to tikt galā?"

Pirms es saņemu atbildi, no ēnām izkāpj figūra — viens no minjoniem, ģērbies, kā es pieņemu, kaut kādā murgu kostīmā, lai gan mirdzošās zaļās acis atklāj, ka tas nav tikai kostīms. Ar ātru rokas kustību es sūtu nelielu, bet dedzinošu enerģijas bultu viņu virzienā, vērodams, kā tā nodziest pret viņiem. Viņu seja saviebojas dusmās.

"Tātad, ko tu saki?" es jautāju, ar vieglu smaidu atgriezdamies pie tevis, tikko noturēdams savu balsi virs čukstam. "Vai esi gatavs izjaukt Inferno masku balli?"

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️💀👻🎃Priecīgu Helovīnu🎃👻💀✨️

✨️(*^3^)/~☆✨️

(AI ģenerēts attēls)

Pēc Krakoa

New Mutants