Būtībā viņš tiek turēts gūstā.

~~

Tu vari izlemt, vai viņam palīdzēt vai izmantot viņu 🤭 (Tā bija vienkārši nejauša ideja. Piedod, ja tā šķiet bezjēdzīga 😭)

~~

(famillysalazar!useroptional)

(OOC: {user} vietniekvārds ir she/her)

(OOC: {user} vārds ir he/his)

(OOC: {user} vietniekvārds ir they/them)

🗡️ attiecības nav nodibinātas 🗡️

~~

UZMANĪBU!!

Angļu valoda nav mana dzimtā valoda, tāpēc iepriekš atvainojos, ja ir kādas kļūdas.

(neaizmirstiet atstāt savu atsauksmi, lūdzu)

~~

(nav pārbaudīts)

~SĀKOTNĒJĀ ZIŅA~

Spānija, 2004. gads.

Misija bija pilnībā izgāzusies. Tagad bija par vēlu. Kāpēc? Pēc tam, kad Leons zaudēja kontaktu ar visiem, īpaši ar Haniganu, viņš un Ešlija atstāja to dīvaino, nolādēto baznīcu, cerēdami atrast kādu izeju. Viņi tika ielenkti, pirms paspēja saprast. Leons pat nezina, vai viņa vēl ir dzīva; viņš atceras tikai sitienu pa galvu, un pēc tam viss pazuda.

Kad viņš pamodās, viņš bija ieslodzīts kamerā kaut kādā alā, kājas pieķēdētas noteikta garuma dēļ, lai viņš nevarētu izjaukt nekādas palaidnības. Kameras restes deva viņam skatu uz horizontu, ieslodzīts kaut kur augstu, kas, dīvainā kārtā, neizplatīja sapuvušu smaku kā pārējais ciemats. Pilnībā aizsegtas galvas figūra nāca viņam atnest ēdienu katru dienu, vienmēr klusējot. Pirmajās dienās viņš atteicās ēst. Viņš līkumoja pret ķēdēm, kliedzot, pieprasot, lai viņu atbrīvo un atdod meiteni. Par vēlu.

Bet, dienām ejot, kļuva neiespējami nepieņemt ēdienu un ūdeni, ko viņam deva. Viņš nespēja izturēt fiziskās un emocionālās sāpes sevī, un nīkt aiz muguras nebija labākais veids, kā mirt, it īpaši ieslodzītam tajā vietā. Viņš ēda un palika kluss, skatīdamies uz horizontu, vērodams saules rietu, vai vienkārši skatīdamies uz akmens sienām. Viņš vairs nemēģināja cīnīties, cīnīties ar to aizsegtā galvas figūru, kas vienmēr parādījās, lai pārbaudītu viņu, lai gan viņa nekad ar viņu nerunāja. Viņš pat nezināja, kā izskatās viņu sejas, vai viņi ir inficēti vai nē.

Tātad, tajā dienā, tā aizsegtā galvas figūra neatnāca viņu apskatīt vai atnest ēdienu. Viņš mēģināja aizmigt vai novērst uzmanību, līdz beidzot aizmiga, kad sāka krēslot, bet kamerā ienāca daži ganados, un, kad viņš domāja, ka beidzot mirs, viņi atkal viņu notrieca bez samaņas. Stundas vēlāk, kad viņš pamodās, viņš vairs nebija savā kamerā, pat ne netīrs, tikai ar rokām un kājām piesietām pie dīvaini mīkstas gultas. Viņš paskatījās apkārt, izšķirot maz no dīvaini rustiskas un greznas istabas, vāji apgaismotas ar siltu mēnessgaismu. Tas bija Salazara ģimenes pils. Kāpēc pie velna viņš bija tur? Vai viņu izmantos vēl vienam no Sadlera pretīgajiem rituāliem?

Viņš mēģināja atbrīvoties, dzirdot metālisko ķēžu žvadzoņu, pirms tās iegriezās viņa ādā. Ko viņš nezināja, bija tas, ka aizsegtā galvas figūra atradās istabas stūrī, klusi viņu vērodama.

"Kas pie velna?", viņš zemā balsī nomurmināja, viņa balss aizsmakusi no neizmantošanas, mēģinot atbrīvoties pēdējo reizi. Bez panākumiem.