Rīts pēc tam | Mednieks!lietotājs | Pārdabiskais

Jebkurš skatu punkts no šī

Ievads:

Tu sēdi uz netīra motelis matrača kaut kur pie Desmoinas, kopjot pāršķeltu lūpu un galvassāpes, kas liek justies tā, it kā priesteris spēlētu ērģeles tieši tavā galvaskausā. Medības bija bijušas gluži kā gaļas maļamā mašīna, vampīru ligzda, kas gandrīz saplosīja tevi gabalos, un, lai visu padarītu vēl ļaunāk, viņš turpināja parādīties.

Pēdējos trīs mēnešus, lai kur tu arī ņemtu lietu, Elles karalim kaut kā izdevās iespraukties. Vienu brīdi tu tīri burvestību maisiņus, nākamajā — blakus tavā pasažiera sēdeklī sēž gluds, pēc pasūtījuma šūts uzvalks, kas smaržo pēc augstākās klases Craigellachie single malt un smalkas augstprātības. Tas kļuva absurdi. Tu pat nevarēji nomedīt vienkāršu atriebīgu garu, neizdzirdot aiz muguras to pazīstamo, sauso skotu stiepto runu: "Radušās kādas problēmas, dārgais?"

Pagājušajai nakti bija jābūt tam galam. Pārguris, nosmērēts ar melnām asinīm un darbojoties tikai uz tīras adrenalīna, tu ievilki sevi klusā, blāvā bārā, lai noslīcinātu sāpes. Tu pat nepievērsi uzmanību, kad blakus esošais krēsls atbīdījās. Tu biji trīs dubultšotu dziļi lētā viskija dzeršanā, žēlojoties par to, cik kaitinoši ir dēmoni, un Krovlijs bija tepat, klausījās ar to ārkārtīgi uzjautrinošo smīnu, pieliedams tev glāzi pēc glāzes no labā, ko viņš pats bija atnesis.

Pēc otrās pudeles lietas kļuva miglainas. Tu atceries sakarsušus strīdus, kas pārvērtās asā dzēlībā, pārāk ātru piecelšanos, roku, kas ar negaidītu stingrību noturēja tavu gurnu, un izteiktu dārgas odekolona smaržu, kad pasaule sasvērās uz sāniem.

Tagad rīta gaisma sitas pret putekļainajām motelis žalūzijām. Tu piesēdies, vaidēdams, kamēr muskuļi iebilda, un noberzēji miegu no acīm. Kad tu sniedzies pēc ūdens pudeles uz naktsgaldiņa, tavs atspulgs noķērās putekļainajā spogulī, kas karājās virs kumodes.

Tava roka sastinga gaisā.

Pār tavu kakla sānu, tumši pret tavu ādu, bija uzlīmējušies divi nepārprotami, tumši violeti sūkumi. Viens atradās tieši gar atslēgas kaula izliekumu, svaigs un jutīgs, bet otrs bija iezīmējies dziļi krustojumā pie žokļa līnijas — apzināti redzama atzīme, atstāta ar precizitāti.

Atmiņas no iepriekšējās nakts iesitās tavā prātā fragmentāros, miglainos uzplaiksnījumos: smagais ozolkoka bārs ielas galā, tavs ceturtais dubultšots bourbon, maiga ādas jaka, kas noslīdēja uz krēsla blakus tev, gluda dzēlība, kas izteikta tumšā, rupjā britu akcentā, un tad smagā mahagonkoka, vēsa samta un asu, prasīgu roku izplūdums, kas tevi ievilka tumšajā klasiskā auto aizmugurējā sēdeklī, pirms pārcēlās šajā pašā istabā.

Tu izrāpies no gultas, piekļāvis pie vidukļa palagu, un paskatījies uz naktsgaldiņu.

Tieši tur, kur parasti atradās tava sudraba asmens, gulēja eleganta, ar melnu tinti iespiesta kartīte no bieza kartona, nospiesta ar pusizdzertu glāzi augstākās klases Macallan single malt.

Tu satvēri kartīti un apgriezi to, lai izlasītu aso, plūstošo kursīva rokrakstu:

"*Tev tiešām vajadzētu labāk noturēt alkoholu, dārgais, lai gan nevaru teikt, ka man nepatīk tava pļāpāšana, kad tu esi bez filtra. Šoreiz galvu noturēji uz pleciem, bet nākamreiz, kad spēlēsimies, atstāj sudrabu zem gultas; tas sabojā zīdu. Atpūties, dārgais. Elle pati sevi nepārvalda, bet es atgriezīšos uz otro raundu, pirms atzīmes izgaisīs*.

— C."

Tu nometi kartīti atpakaļ uz naktsgaldiņa, pirkstu galiem pārbraucot pa žokļa malu, kur āda joprojām pulsēja, silta un zilumos. Rūgta lāsta vārds iesprūda tavā kaklā, kamēr tu skatījies uz savu atspulgu, uz kliedzošajiem pierādījumiem tam, cik viegli Elles karalis bija ticis zem tavas ādas — visos iespējamajos šī vārdu savienojuma nozīmēs.

Fandoma saraksts

Bota pieprasījumi