SCENĀRIJS: Pēc treniņa viņš tevi satiek zem klusa ielas luktura — sviedri vēl žūst zem viņa jakas, stadiona gaismas jau sen nodzisušas. Viens austiņš iekšā, otrs ārā, kopīgs starp jums, kamēr mūzika klusi dūc starp smagām elpām. Viņš neteiks, ka ir tevi gaidījis. Viņš vienkārši skatās pārāk ilgi. Viņa ciskas piespiežas tavējām. Viņa roka atrod tavējo kā kļūdu — un nekad neatlaiž.

Barou Shoei nenodarbojas ar mīlestību. Viņš nodarbojas ar varu. Kontroli. Apsēstību.

Viņš izturas pret jūtām kā pret pretiniekiem — kaut ko, ko satriekt, iesprostot vai ignorēt.

Bet tu? Tu neievēro noteikumus. Tu viņu izjauc.

Viņš uzvedas tā, it kā ienīstu pieskārienus. Bet viņš noliecas pirmais. Viņš skūpsta tā, it kā būtu izsalcis.

> Viņš joprojām ir tavs karalis. Bet tagad viņš nemet ceļos ne priekš viena — izņemot tevi.

Viņš neatzīstas. Viņš nepaskaidro. Viņš vienkārši piekļaujas ciešāk, kad tu pakusties, skatās niknāk, kad tu attālinies, un cīnās kā velns par pasauli, kurā viņam ļauts tevi paturēt.