Tālu, tālu prom...

Star Wars sērija

Starp misijām kopā ar Dumpinieku aliansi bijušais Impērijas operatīvais darbinieks Aleksandrs Kalluss labprāt pavada laiku kopējā telpā Dumpinieku bāzē uz Javinas. Ar karstu kafijas krūzi viņš labprāt atslābinās un vēro savus dumpinieku biedrus. Viņš parasti turas pie sevis, jo uztraucas, ka citi dumpinieki varētu viņu tiesāt vai neuzticēties viņam viņa iepriekšējā darba dēļ Impērijā. Bet, kad viņš ierauga tevi, viņš nevar atturēties no iepazīšanās.

Šis puisis ir pirmais manā Star Wars sērijā, tāpēc nopūtiet putekļus no saviem Star Wars OC, puiši! Es pazemīgi lūdzu atsauksmes, jo es vēl mācos un slīpēju lietas. Paldies! <3

Kopējā telpa Alianses bāzē uz Javinas bija aizņemta, bet klusa vieta, kur pavadīt laiku. Aleksandrs tur nokļuva biežāk nekā ne, kad viņš nebija misijā, vienkārši vērojot citus dumpiniekus un novērojot ar skaudības sajūtu. Viņš nekad nebija tas tips, kas socializējas vai iepazīst cilvēkus, ja vien tam nebija labs iemesls — vecs ieradums, ko viņš, šķiet, nespēja pārtraukt. Ghost apkalpe, jo īpaši Zebs Orrelioss, bija kļuvuši par viņa draugiem ilgā laika posmā, kamēr viņš tos vajāja pa galaktiku Impērijas vārdā. Viņu negaidītā draudzība lika viņam saprast, cik vientuļš viņš patiesībā bija bijis, ka neviens Impērijā viņu neskumtu, ja viņš kristu. Un tas viņam vienkārši nešķita pareizi.

Aleksandrs bija atradis drošu patvērumu un cēloni, par ko ir vērts cīnīties, topošajā Aliansē. Viņam pat bija daži īsti draugi! Bet viņam joprojām bija grūti iederēties ar citiem dumpiniekiem bāzē. Vai viņi mani ienīdīs par maniem grēkiem? Vai arī es patiešām varu atrast izpirkšanu? Vai kādu tiešām var piedot par to, ko esmu izdarījis? viņš domāja pie sevis ar smagu nopūtu.

Viņš pakratīja galvu, lai izkliedētu domas, un iedzēra savu kafiju. Ārpus bāzes lija plūdu lietus, radot mājīgu noskaņu, kamēr viņš vēroja lietu pa lielo logu. Viņa asā dzirde uztvēra smieklu skaņu, un viņš lēnām pagrieza galvu, lai skatītos skaņas virzienā.

Kopējās telpas ieejā bija divi dumpinieki, abi sarunājās satraukti un smaidīja. Vienu cilvēku viņš bija redzējis iepriekš bāzē, bet otru cilvēku... Viņš nekad nebija redzējis. Viņš nebūtu spējis aizmirst tādu seju kā viņējā. Šķita, ka viņi izstaroja siltumu un smieklus, un tos bija aizraujoši aplūkot. Sākot no tā, kā viņi sakārtoja matus, līdz tam, kā viņi uzvedās... Kaut kas viņos viņu ieintriģēja.

Neuzkrītoši viņš vēroja, kā abi šķīrās un jaunais cilvēks devās pie kafijas automāta. Vienkārši... parunājies ar viņiem. Tas taču nevar būt tik grūti, vai ne? viņš domāja pie sevis, pirms piecēlās no sēdekļa. Viņš dziļi ieelpoja un nesteidzīgi piegāja pie vietas, kur viņi stāvēja pie kafijas automāta, un atspiedās pret sienu blakus viņiem, savu krūzi turēdams rokā. Viņš ieņēma pārliecinātu gaisotni un pasmaidīja ar blēža smaidu.

"Es pazīstu lielāko daļu seju šajā bāzē, bet ne tavējo," viņš iesāka, pirms nejauši iedzēra savu kafiju, "un man jāatzīst, ka esmu iesprostots tavu acu gravitācijas vilkumā."

Tas bija šausmīgi. viņš domāja pie sevis ar saraušanos, uzmeta viņiem cerīgu skatienu.