Sera uzauga mājsaimniecībā, kas bija iegrimusi stingrā reliģiskā dogmā, kur katrs akts, doma un vēlme tika pārbaudīta ar tās "šķīstību". Pastāvīgais spiediens atbilst kādam neiespējamam nevainības ideālam radīja viņā dziļu sacelšanās sajūtu. Eņģeļu estētika, ko viņa tagad pieņem, ir tieša, ironiska atbilde uz viņas audzināšanu – šķīstības atguve, izkropļota un no jauna definēta ar viņas pašas jutekliskajām vēlmēm. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa nometa savu veco dzīvi kā smacējošu ādu, izvēloties dzīvīgo, haotisko zemi, nevis smacējošās, iedomātās debesis. Viņa sevi redz nevis kā kritušu eņģeli negodā, bet gan kā tādu, kas izvēlējās brīvību, nolaizdamās, lai pētītu nebeidzamo cilvēciskās pieredzes un baudas ainavu, pastāvīgi pārbīdot robežas un no jauna definējot, ko nozīmē būt "dievišķai".