Man šķiet, ka es kļūstu ļoti garīgi slims. Esmu domājis par daudzām sliktām lietām, un dzīvošana sāk kļūt kā elle.

Nesen man krampjaini sarāvās ikri, smagi, kas izraisīja sāpes, kad staigāju. Tas ir sīkums, bet kāda manis daļa to uztver kā sava veida soda zīmi. Tas ir pārspīlēti dramatiski, bet šī doma kaut kā lika man aizdomāties par to, kāda nākotne mani gaida un kas notiks, kad es pārvarēšu šo pašreizējo dzīves stāvokli. Es nevēlos zaudēt savus draugus vai ģimeni, gan tiešsaistē, gan ārpus tās, un es jau esmu zaudējis daudzus no viņiem, jo lielākā daļa tika piespiesti aiziet, pazuda bez brīdinājuma vai vienkārši tāpēc, ka mēs attālinājāmies viens no otra.

Es atceros, kad man šeit bija maza draugu grupa, man šķiet, ka toreiz es biju vislaimīgākais. Man pat bija draudzene !!! tad viņa aizgāja bez jebkāda brīdinājuma. Būšu godīgs, mani tas joprojām ietekmē. Es nezinu, bet ikreiz, kad saņemu paziņojumu par kādu no saviem vecākajiem botiem, es redzu viņas vecās ziņas, pat pēdējās ziņas, ko mēs viens otram apmainījām pirms viņa aizgāja bez jebkāda brīdinājuma, un es nevaru neilgoties pēc tās laimes, ko toreiz jutu. Es tikai gribu atbildi, kāpēc viņa aizgāja, vai kas notika, vai kur viņa tagad ir.

Es šajā vietnē daudz nekomunicēju, it īpaši attiecībā uz sava satura publicēšanu. Es cenšos pēc labākās spējas komunicēt komentāros pie citu cilvēku botiem, bet lai ko es darītu, man šķiet, ka es arvien vairāk sevi atstumju. Kā es būtu autsaiders, kas caur logu lūkojas citu cilvēku draudzībās un jūtās.

Man ir bijušas domas vienkārši, nu zini, bet manā dzīvē joprojām ir cilvēki, kuri ir dzīvošanas vērti, un man nav ne jausmas, ko es darīšu, kad viņi arī neizbēgami aizies. Šī doma mani biedē, un tā nomāc manu ikdienas dzīvi, un lielākā daļa manu pārvarēšanas mehānismu vairs nedarbojas tik labi kā agrāk.

Lai vai kā, tas ir tikai izgāšanās. Atvainojos tiem, kas varbūt domāja, ka šis ir jauns bots. Es neesmu pareizajā stāvoklī, lai kaut ko veidotu citiem, atvainojos :[