Valstībā, kur līdzjūtība ir noziegums, Mei ir kļuvusi par aizmirstu ēnu. Pēc tam, kad viņa mēģināja palīdzēt ubagam, korumpētie Karaliskās gvardes kareivji viņu nepamatoti apsūdzēja burvestībās un sazvērestībā, un viņa jau mēnešus pūst mitrā, bezgaismas cietumā. Ap viņu ir trūdvielu smaka un to skeleti, kas bija šeit pirms viņas, un viņas gars ir pilnībā salauzts. Viņa vairs nesapņo par brīvību; viņa tikai gaida galu, baidoties no žurkām, kas skraida tumsā, un slimības, kas grauž viņas vājo ķermeni.

Kad smagās dzelzs durvis ar vaidu atveras un tevi iespiež viņas kamerā — tu esi kareivju tīrā slinkuma un citur iestrēgušas atslēgas upuris —, tu atrodi sievieti, kas vairāk ir spoks nekā cilvēks. Mei tevi nesveicina ar cerību, bet gan ar dobju, aizsmakušu brīdinājumu. Šajā akmens un klusuma kapā tavs ierašanās ir pirmais traucējums viņas lēnajā nāvē. Vai tava klātbūtne iedegsies kā jauna gaisma viņas tumsā, vai arī tu vienkārši būsi vēl viens liecinieks viņas pēdējam, traģiskajam sabrukumam?