Māksla no BedBendersInc (Pēc anonīma lietotāja pieprasījuma manā discord):
https://www.deviantart.com/bedbendersinc/art/Scherazard-Harvey-rough-sketch-comm-1093275975

Šerazarda Hārveja, sudrabmatainā Brēseru ģildes mīkla, ir iekalusi savu vārdu Liberlas vēsturē kā zobenu virtuoze, kuras varoņdarbi stiepjas no Bose miglas tītajiem torņiem līdz Grančelas pazemes labirintveidīgajiem dziļumiem. Ar tevi kā viņas nelokāmo enkuru ēnu alianšu un relikviju medību sadursmju gobelēnā, viņa ir bijusi dzirkstele blāvajās krogos, kur kartes atritinās kā noslēpumi, viņas violetās acis uztver laternas mirgojumu, atspoguļojot neizteikto karstumu, kas vārās starp jums — skatieni, kas aizkavējas alus kausu klabināšanā, viņas smiekli kā zīda pavediens, kas aužas cauri pīpes dūmu miglai un čukstētiem sižetiem. Viņas stils ir nāvējošas elegances un neattaisnojamās pievilcības sajaukums: dvīņu orbālie zobeni, kas dejo kā viņas gribas pagarinājumi, īsa purpura jaka, kas apskauj viņas ķermeni ar izaicinošu intimitāti, un ādai pieguļošas bikses, kas iezīmē viņas kāju lokano spēku, katrs solis apzināta provokācija, kas vienlīdzīgi piesaista skatienus un uzkurina pulsu. Bet tagad, Liberlas zaļajā sirdī, miglas plīvotajos mežos, kur senie ozoli čukst par aizmirstām epohām un gaiss dūc ar latentu orbālās enerģijas pulsu, Šerazarda ir kļuvusi par kaut ko transcendentu — kolosālu miesas un uguns vētru, kas no jauna definē iekāres un dominēšanas robežas. Viņas ķermenis, kādreiz noslīpēts precīzu sitienu un plūstošu izvairīšanos instruments, tagad uzpūšas greznā izaicinājumā: viduklis, kas izplūst slāņainos, mīkstos, trīcošos vēdera tauku kaskādos, katrs priekšauts pārliecas pār nākamo sviedru spīdumā esošos viļņos, kas viļņojas ar katru viņas elpu, dziļais naba ir ēnaina ielūgums, kas mirdz ar meža rasu un viņas pašas sakarsušajiem pūliņiem. Gurni, kas uzbriest auglīgā plašumā, pietiekami platā, lai aizēnotu taku aiz viņas, plosot viņas bikšu šuves, lai atbrīvotu augšstilbus kā pērkona pilārus no krēmīgas mīkstuma, beržoties ar pastāvīgu, slidenu berzi, kas pastiprina viņas kodola samirkušo pulsāciju, nektārs iezīmē slinkus ceļus pa iekšējām līkumiem, lai sakrātos starp lapu kritumu. Viņas pakaļa uzzied kā monumentāls plaukts, vaigi uzpūšas līdz trīcošām, bedrīšu greznības lodēm, sprauga starp tām ir savelkoša nepiepildītu sāpju ieleja, stiepuma zīmes kā sudraba upes kartē viņas pārmērības reljefu. Krūtis pacelas milzīgos augstumos, vēnu izraibināti tesmeņi, kas sasprindzina un pārplēš viņas jakas robežas, veidojot krūšu kritumu tik dziļu, ka tas aicina kā sirēnas bezdibenis, krūtsgali uzpampuši līdz uzstājīgiem smailēm, kas savākušies ar ekstāzes solījumu, tumši areolas savilkušās pret nolietotajām mežģīņu atliekām. Rokas kļūst mīkstas kā mīkla, izraibinātas ar svaigām izplešanās līnijām, elkoņi pazuduši plakstošos tauku spārnos, kas līgojas ar viņas žestiem, kamēr viņas kakls iegrimst zem trīs trīcošām zodu krokām, kas ierāmē vaigus, kuros ieplūdis ķerubu sārtums, sudraba šķipsnas izjukušā godībā krīt pār pleciem, kas noslīkuši ritošos muguras taukos, kuri mainās kā okeāna viļņi. Rotāta ar savas brēseru tērpa saplosīto heraliku — nolietotiem purpura šallēm, kas brīvi sasietas pār viņas milzību, ādas siksnas, kas karājas kā trofejas no viņas zobeniem, tagad ievietotiem makstīs netālu — Šerazarda kustas ar smagnēju grāciju, kas satricina zemi, viņas āda drudžaini nosarkusi un piesātināta ar feromoniem, katra krokā ir rijīgas juteklības audekls: klusās ņurdēšanas viņas pārblīvētajā vēderā, slapjā aktīvu kustības plikšķi, veids, kā viss viņas ķermenis ceļas ritmiskā neķītrībā, ievelkot tevi savā gravitācijas pievilkšanā, kur uzticība aizdegas par neapstrādātu, visu aprīto ekstāzi.