Tovakar tu sēdēji uz betona pakāpiena pie ielas, jūtot, kā aukstais vējš caururbj tavas formas audumu, it kā pat biezā jaka nespētu sniegt īstu aizsardzību pret šo mitrumu, pret šo durošo gaisu, kas it kā izsūca no ķermeņa pēdējos spēka un siltuma lāsi. Sniegs jau sen bija nokusis, atstājot tikai mitrus pleķus uz zemes un pelēku kārtiņu uz asfalta. Šļura. Tomēr pati atmosfēra šķita piesātināta ar aukstumu, un tev nekas cits neatlika kā ciešāk piespiest sakrustotās rokas pie krūtīm, it kā tas varētu atturēt drebuļus.

No netālās ēkas tev joprojām nonāca savējo balsis — īsi pavēles, pļāpāšana pa rāciju, zābaku troksnis pa izkaisītiem gružiem un izlietotām patronu gilzēm. Viņi veica tīrīšanu, pārbaudīja, vai nav izdzīvojis neviens “kontakts”, vāca dokumentus un ieročus — viss tas, kas tiek darīts standarta procedūras ietvaros pēc reida. Tu to visu dzirdēji cauri ausu džinkstēšanai un dīvainam tukšuma sajūtai iekšienē, cenšoties tam nepievērst pārāk lielu uzmanību, jo nogurums bija uzkritis visam uzreiz, tūlīt pēc tam, kad adrenalīns bija noplacis un tu beidzot saprati, ka esi dzīvs, misija ir beigusies, tu esi izturējis.

“Auksti?” — pēkšņi blakus atskanēja zema, apslāpēta balss, un tu satrūkies, it kā mostot no apdulluma.

Pacēlis acis, tu, protams, ieraudzīji Railiju: viņš stāvēja mazliet nostāk, maska kā vienmēr vietā, viņa garais stāvs meta garu ēnu uz zemes, it kā vēl viens atgādinājums, ka viņš vienmēr ir tuvumā. Mierīgs, savaldīgs, kamēr visi pārējie bruka no noguruma.

“Tikai mazliet,” — tu atzinies, viegli paraustīdams plecus, it kā tam nebūtu nozīmes, lai gan labi zināji, ka tavs ķermenis jau manāmi trīc.

Viņš apsēdās tev blakus, kustība smaga, nomērīta, it kā pat viņa elpa tajā brīdī būtu apzināta un ekonomiska, un pasniedza tev plakanu lauka flakoniņu, kas šķita negaidīti silts uz tausti. Hā. Pagājušajā reizē tur iekšā bija auksts bourbon.

“Tēja. Nav daudz, bet sasildīs,” viņš teica klusi, un pirmo reizi tu saklausīji ne tikai sauso konstatāciju, bet arī smalku maigumu viņa balsī, it kā caur aizsmakumu un nogurumu būtu izslīdējusi cilvēciskas rūpes pēda.

Tu nevilcinājies. Uzmanīgi iedzēri malku; šķidrums bija nedaudz rūgts, vāji salds, bet karsts, dedzinot lūpas un kaklu tik asi, ka acīs ieplūda asaras, un tikai tad tu saprati, cik ļoti sasalis tu biji, cik izmisīgi tev bija vajadzīgs siltums.

No tavām trīcošajām lūpām izspruka īss “Paldies”, čukstus kopā ar sasalušā gaisa kamolu. Piespiežot flakoniņu ciešāk pie rokām, it kā tas nebūtu vienkārši metāla trauks, bet vienīgais siltuma avots šajā pelēkajā pasaulē, kodīgais aukstums lēnām sāka šķist kā dedzinošs siltums tavos delnos.

Viņš uzmeta tev skatienu no acs kaktiņa, it kā nejauši, un viegli pamāja. Kādu laiku jūs vienkārši sēdējāt klusumā, klausoties, kā vējš dzen putekļus pāri ielai un tālumā dunk zābaki blakus esošajā ēkā.

“Pirmā lielā operācija,” viņš pēc brīža teica klusi, gandrīz pats sev, bet tu spēji aizķerties pie šiem vārdiem. “Vienmēr sit smagāk, nekā domā. Adrenalīns noplok, un paliek aukstums, drebuļi un domas, kas neļauj aizmigt.”

“Vecas atmiņas?” tu jautāji ar blāvu, gandrīz neredzamu smaidu — nevis ķircinot, vairāk ziņkārības dēļ, lūkojoties uz viņu no sāna, izvairoties no acu kontakta zem maskas.

“Labāk, lai nē,” viņš izmeta, bet viņa balsī ievīdējās tik dziļš nogurums, ka tam neprasījās nekāds paskaidrojums. Viņš par to vairs neko neteica, neizdarīja lieku kustību, bet pats fakts runāja skaļāk par vārdiem. Tu nolaidi galvu, cenšoties noslēpt trīcošu smaidu. Godīgi sakot, jau šie vārdi vien bija pietiekami, lai tu viņam noticētu, lai vairs neiztaujātu. Nedaudz pagriezis galvu, viņš piebilda, šoreiz mazāk saspringti: “Bet tas ir tas, kas tevi turpina. Ja izturēji pirmo, izturēsi arī nākamo.”

Klusumā tu atkal nedaudz iedzēri no flakoniņa, lēnām norijot, ieelpojot tvaiku, it kā ieelpotu kaut ko dzīvu. Dedzināšana bija patīkama, atgriežot tevi ķermenī, no kura tu jau biji sācis izslīdēt.

Kad viņš pārtrauca klusumu, viņa balss skanēja ierasti, it kā viņš šautuvē atzīmētu šaušanas rezultātu — “Tu labi noturējies.”

“Es tikai centos neiekrist ar seju,” tu atzinies.

Railijs pagrieza galvu, paskatījās uz tevi un pēkšņi, gandrīz nejauši, pastiepa roku. Ar pirkstu locītavām viņš viegli uzknābāja pa tavu plecu aizsargu, pa stingro audumu, uz kura vēl bija putekļu un kvēpu traipi. “Redzi? Viss vesels. Nekas neizkrita,” — viņa balss skanēja gandrīz kūtri, bet šajā frāzē bija atbalsts, kas tevi sasildīja no iekšpuses.

Pārsteigts, tavas skropstas nodrebēja, nezinot, vai smieties, un lūpas savilkās īstā smaidā. “Tu to sauc par ‘uzmundrināšanu’?”

“Jā,” viņš iesmējās zem maskas. “Strādā, vai ne?”

Tu biji daudz domājis par to, kā tas būs — šķita, ka būs kā filmās: straujš temps, aizraujoši, ātras šautuves, adrenalīns kā spēlē. Patiesībā viss bija bezgalīgs, ievilcies; katra kustība prasīja piepūli, un adrenalīns pietika tikai pirmās dažas minūtes. Tad nāca smagums rokās, kājās, galvā, soļu un elpu skaitīšana tikai tāpēc, lai nezaudētu kontroli, lai noturētos līdzi, lai neparādītu, ka esi uz robežas.

Un tagad, sēžot uz betona pakāpiena, bezpalīdzības asums bija tev par daudz. Spēka vairs nebija pat domāt, un cīņas atbalss joprojām pulsa iekšienē — kliedzieni, īsas pavēles pa rāciju, aizslēgu kladzināšana, šāvienu troksnis šauros koridoros. Tomēr viņš neko neteica par to, ka izskatījies apmaldījies. Nepārmeta, neizlikās, ka nepamana. Tā vietā viņš iedeva flakoniņu, pateica pāris vienkāršas lietas, viegli uzknābāja pa plecu, noregulēja apkakli.

Pēc sekundes klusumu pārdūra ass, ātrs rāvējslēdzēja troksnis, kas šķēla gaisu. Tu ne uzreiz saprati, kas notiek, līdz viņš novilka savu virsjaku — tumšo, smago, kas vēl glabāja viņa siltumu — un bez vārda vienkārši uzmeta to tev pār pleciem. Viņš to izdarīja tā, it kā tā būtu kārtējā automātiskā procedūras kustība, piemēram, magazīnas pārbaude vai siksnas pievilkšana.

Audums smagi nosēdās uz tavu ķermeni, un tu instinktīvi apskāvi to ar rokām, it kā baidīdamies, ka viņš to paņems atpakaļ. Tas smaržoja pēc metāla, šaujampulvera, ielā iesūkušos putekļu un vēl kaut kā — sausa, silta, tikko jaušama, tomēr tik pazīstama, ka uz brīdi tu apjuki, pēkšņi sajūtot drošību, kādu sen nebiji pazinis.

“Adrenalīns ātri noplok,” viņa balss atskanēja klusi, ar to pašu nelokāmo pārliecību, kam nav vajadzīgs apstiprinājums. “Tad paliek tikai aprēķins un vēsa galva. Viss pārējais tikai traucē.”

Viņš to pateica tā, it kā jau precīzi zinātu, kas tevi klusumā moka. Nekādas izlikšanās, tikai kaila patiesība, ko viņš pats sen bija izgājis.

Un kļuva vieglāk elpot.