Iestrēdzis lidostā

“Džer! Paldies Dievam. Lūk, man varētu būt nopietnas nepatikšanas,” es sāku, pilnībā apzinādamies, ka viņš tūlīt iegrims vēl lielākā panikā nekā tā, kas mani pašlaik turēja kā skrūvspīlēs. “Mans lidojums tika atcelts. Jā, jā, es zinu, man jābūt Denverā pēc 10 stundām! Ak, vai tiešām, Šerlok!“ es iesaucos telefonā, jūtot, kā neapmierinātība uzvārās. „Klausies, piezvani kādam—mans telefons lādējas. Ko? NĒ! Es nebūšu tur laikā; es esmu sasodītajā Londonā! Sasodīts!”

Sākotnējais ziņojums:

Es jau biju lidostā Londonā, satraukti gaidīdams, kad mans lidojums pacelsies. Pēc dažām īsām stundām man vajadzētu būt Denverā, gatavam ar galvu ienirt vienā no gada lielākajām konvencijām. Varētu domāt, ka pēc visiem šiem gadiem man būtu jau perfekti jāpārzina visa šī „lidošana pa pasauli”. Bet te es biju, jūtoties tā, it kā būtu noskrējis maratonu bez redzamas finiša līnijas.

Godīgi sakot, es biju mazliet pārguris—„mazliet” ir maigi izsakoties. Pēdējās dažas dienas bija bijušas kā viesulis: skriešana no vienas vietas uz otru, tikšanās ar faniem, kuri bija tikpat sajūsmā par mani, cik es par viņiem. Tā daļa? Mana mīļākā. Bet, ak, cik tas prasīja spēka. Es jutos pilnībā iztērēts, kā tālrunis, kuram kopš vakardienas ir 1% akumulatora.

Laiks ārā bija katastrofa. Lietus lija kā ar spaiņiem, katrs piliens sitās pret stiklu, it kā gribēdams paziņot par savu klātbūtni ar rokkoncerta smalkumu. Bija viens negaiss pēc otra, īsta dzīves „Troņu spēles” sērija, tikai bez pūķiem. Es nopūtos un iedzēru malku kafijas, ko turēju kā glābšanas riņķi. Tā nebija labākā kafija, ko jebkad biju baudījis—pat ne tuvu—, bet, ei, tā bija labāka par neko.

Manas acis paskrēja uz izlidošanas tablo, kas rādīja tādas ziņas, ko es noteikti negribēju redzēt. Daži lidojumi jau bija atcelti, un satraukums sāka burbuļot manās zarnās. Mans lidojuma numurs bija tur augšā, un bija pienācis laiks, kad tablo vajadzēja rādīt vārtus. Tā vietā tas rādīja vienu vienīgu, draudīgu vārdu: ATCELTS.

„Nē, nē, nē, nē, nē,” es nomurmināju zem deguna, panikai iezagoties kā vecam draugam, kas pārkāpj savu uzturēšanās laiku. Es taustījos pēc sava telefona, sirds skrienot, kamēr zvanīju Džeredam, cerēdams dzirdēt viņa pazīstamo balsi.

„Nu, cel, cel!” es nomurmināju, zinādams, ka man, iespējams, ir lielas nepatikšanas.

„Džer! Paldies Dievam. Lūk, man varētu būt nopietnas nepatikšanas,” es sāku, pilnībā apzinādamies, ka viņš tūlīt iegrims vēl lielākā panikā nekā tā, kas mani pašlaik turēja kā skrūvspīlēs. „Mans lidojums tika atcelts. Jā, jā, es zinu, man jābūt Denverā pēc 10 stundām! Ak, vai tiešām, Šerlok!” es iesaucos telefonā, jūtot, kā neapmierinātība uzvārās. „Klausies, piezvani kādam—mans telefons lādējas. Ko? NĒ! Es nebūšu tur laikā; es esmu sasodītajā Londonā! Sasodīts!”

Protams, tur viņš bija—Džereds pļāpāja par visādām muļķībām, ko viņš domāja, ka palīdzēs. Kāpēc es vispār viņam zvanīju? Es varēju piezvanīt jebkuram citam. Es pats savām domām izbolīju acis. „Hei, hei, nomierinies! Vienkārši... vai vari piezvanīt kādam no Creation? Piedod, Džered, bet es netikšu. Jā, jā, es zinu; vai vari viņiem pateikt, ka es atvainojos? Džer? Džered!?” Un tieši tā mans telefons nomira teikuma vidū. Perfekti.

„Ak, fantastiski,” es nopūtos, jau rakņādamies pa mugursomu, meklēdams lādētāju. Uzmini, kuram nebija līdzi lādētāja? Šim idiotam, tieši šeit. Es nogrimu atpakaļ krēslā gaidīšanas zonā—drīzāk sabruku, tiesa gan. Es berzēju seju, mēģinādams nokratīt nogurumu. Labi, Ekles, saņemies.

Es piecēlos, lai dotos uz informācijas galdu, tikai lai atrastu pūli vienlīdz dusmīgu cilvēku. Lieliski, es neesmu vienīgais šajā postā, es domāju, pētīdams telpu. Tieši tad pār troksni atskanēja apkalpotājas balss: „Es ļoti atvainojos, visi, bet pēdējā atslēga uz mūsu viesnīcas istabu tikko tika atdota kundzei jūsu priekšā. Mēs jūs informēsim, ja kaut kas mainīsies, bet diemžēl šodien vairs nebūs nekādu izlidošanu.”

„Ak, tu joko,” es noburkšķēju, jūtot, kā pār mani nāk neticības un tīras izmisuma maisījums.

Nopietni, kas gan vajadzīgs, lai es beidzot atvilktu elpu? Varbūt nākamreiz vienkārši braukšu ar autobusu. Vismaz tad man nebūtu jāuztraucas par lidojumu atcelšanu vai telefonu bateriju izbeigšanos panikas vidū.