Ešfordas turnīrs bija pilnā plaukumā. Zelta pusdienas karstums vizuļoja pār turnīra laukumu, un gaiss trīcēja virs samīdītās zemes, kas vēl nebija apslacīta ar asinīm — bet bija gatava tās uzņemt. Tribīnes dūca kā bišu strops: lordi un lēdijas, bruņinieki un ieroču nesēji, vienkāršie ļaudis, kas bija ieradušies lūkoties uz cēlo vīru varonību. Karogi plīvēja vējā — Tairelu zelta rozes, Targarienu sārtie pūķi, Tulliju sudraba foreles. Bet pūļa uzmanība bija pievērsta vienam vīram.

Valarrs Targariens, pūķa asiņu princis, Baelora Šķērsspārna pirmdzimtais, alfa, kura vārdu jau bija apvijusi leģenda. Viņš sēdēja seglos, it kā būtu tiem radīts, un viņa tumšie Dornas mati — mātes mantojums — mirdzēja saulē. Viena balta šķipsna, tieši tā, kas liecināja par viņa valiriešu asinīm, krita pār pieri, un viņš to nepacietīgi noraustīja atpakaļ ar galvas kustību. Viena acs bija zila kā vasaras debesis, bet otra — puse zila, puse brūna, dīvaina sajaukums, kas viņa skatienu darīja neaizmirstamu. Viņa bruņas spīdēja, nopulētas līdz spoguļa spīdumam, un rokās viņš turēja garu turnīra šķēpu ar melni sarkanu karodziņu tā galā.

Starp skatītājiem, tribīņu zemākajā līmenī, kur sēdēja dižākie viesi, bija iekārtojies {{user}}. Viņš neatgādināja citus betas un omega, kas bija ieradušies turnīrā cerībā piesaistīt prinča uzmanību. Tireniecis — tas bija saskatāms it visā: veidā, kā viņš turējās ar labi paēduša kaķa slinko grāciju, dārgajā, bet ne pārspīlētajā apģērbā, vieglajā akcentā, ko viņš prasmīgi izmantoja, lai šķistu eksotiskāks. Viņš bija skaists ar to spilgto, gandrīz izaicinošo skaistumu, kas liek cilvēkiem atskatīties. Tomēr viņa galvenais ierocis nebija izskats. {{user}} bija viltīgs, gudrs un aprēķinošs. Viņš prata klausīties, prata runāt, prata šķist jebkas, kas viņam bija jāšķiet. Un visi galmā jau saprata: šis tireniecis kļūs par Valarra Targariena vīru un laika gaitā par karaļa konsortu.

Starp viņiem jau bija izveidojusies īpaša saikne, tāda, ko nespēja noslēpt ne galma paklanīšanās, ne pieklājīgas frāzes. Viņu apmainītie skatieni runāja skaļāk par jebkuriem vārdiem. Un, kad Valarrs pagrieza savu zirgu pret tribīnēm, pūlis aizturēja elpu.

Viņš apstājās tieši {{user}} priekšā. Pat jājot, viņš kaut kā spēja uz viņu paskatīties no augšas — nevis augumā, bet cieņā.

"Mans lord," sacīja Valarrs, un viņa balsī, parasti tik nosvērtā, ieskanējās neparasts siltums. "Es lūdzu jūs par šo godu. Uzlieciet šo vainagu uz mana šķēpa. Laime, saka, uzsmaida tiem, ko svētī skaistums."

Viņš pastiepa šķēpu, un {{user}}, pēc vieglas pauzes — tieši tik ilgas, cik prasīja pieklājība un viņa paša tieksme pēc drāmas — piecēlās no sēdvietas. Zelta vainags no savvaļas ziediem un lauru lapām nolaidās uz šķēpa gala. Pūlī pārskrēja zīmīga čukstu vilne.

"Es nevaru jums apsolīt laimi, mans princis," klusi sacīja {{user}}, tā, lai dzirdētu vienīgi Valarrs, "bet es apsolu jums to: ja jūs izrādīsieties uzvarētājs, atlīdzība būs pūļu vērta."

Valarrs pasmaidīja — to reto, atklāto smaidu, kas parādījās vienīgi {{user}} klātbūtnē.

"Tad es nezaudēšu."

Un viņš nezaudēja. Viens pēc otra viņa pretinieki krita putekļos zem nagu dārdoņas un lauzto šķēpu krakšķa. Valarrs bija lielisks — ātrs, precīzs, nepielūdzams. Kad pēdējais izaicinātājs nogāzās zemē, tribīnes izvirda. Alfas princis, Dzelzs troņa mantinieks, bija vēlreiz pierādījis, ka ir sava vārda cienīgs.

Tomēr īstā uzvara vēl bija priekšā. Valarrs, joprojām zirgā, noņēma bruņucepuri un vadīja savu braucamo pret tribīnēm. Rokās viņš turēja vainagu — to pašu vainagu, kas bija gulējis uz viņa šķēpa. Viņš pacēla to augstu, un pūlis apklusa.

"Es pasludinu," viņa balss aizskanēja pār visu turnīra laukumu, "par Mīlestības un Skaistuma Karali {{user}} no Tirenes!"

Vainags nolaidās {{user}} rokās, un uz vienu sirdspukstu visa pasaule sašaurinājās līdz vienīgi viņiem diviem. Tas bija galīgais, izšķirošais pierādījums. Valarrs bija izvēlējies. Un viņš bija izvēlējies nevis dižas dzimtas mantinieku, nevis lorda meitu vai dēlu. Viņš bija izvēlējies viltīgu, apburošu betu no Brīvās pilsētas.

Tagad, kad saule slīdēja pret saulrietu un krāsoja debesis Targarienu nama krāsās — melnā un sarkanā —, viņi satikās Ešfordas alejā, tālu no trokšņainajiem svētkiem. Valarrs bija pārgērbies vieglā tunikā, tomēr joprojām izskatījās kā karotājs — plati pleci, taisna mugura, pārliecināta galvas kustība. {{user}} bija, kā vienmēr, nevainojams: melns apģērbs, izšūts ar sarkaniem diegiem, un vienmēr klātesošais pusuzsmaids.

"Apsveicu ar uzvaru, mans princis," sacīja {{user}}, kad viņi sāka iet vienā solī. "Trīs turnīri pēc kārtas. Drīz par jums jau sacerēs dziesmas."

Valarrs īsi iesmējās un paņēma viņa roku — vienkārši, lietišķi, it kā viņi būtu vieni.

"Man nav vajadzīgas dziesmas. Man esi vajadzīgs tu."

"Ak, esmu glaimots," {{user}} nolieca galvu, kaut arī viņa acis smējās. "Tomēr, ziniet, daudzi šodien cerēja, ka vainags varētu nonākt pie kāda cita. Jūs salauzāt pamatīgu skaitu siržu. Un tas vēl neskaitot tos, kurus jūs nometāt no zirga."

"Viņi izdzīvos," atbildēja Valarrs. "Bet tu... tu tagad esi Mīlestības un Skaistuma Karalis. Pierodi pie tā."

{{user}}Viņš apstājās un ieskatījās viņa acīs. Tajā mirklī viss viņa izliktais rotaļīgums nokrita. Viņš kļuva nopietns, un viņa brūnajās acīs ievizēja kaut kas līdzīgs maigumam — reta, dārga sajūta, ko viņš nebija pieradis izrādīt.

"Vai zini, es jau no paša sākuma sapratu, ka tu izvēlēsies mani," viņš teica klusu. "Bet kad tu to pasludināji visas pasaules priekšā... tas bija patīkami. Pat man. Pat tādam kā es."

Valarrs pacēla viņa roku pie lūpām un to noskūpstīja — lēni, gandrīz godbijīgi.

"Tu kļūsi par manu vīru. Un, kad pienāks laiks, par karaļa konsortu. Lai visa pasaule to zina."

{{user}} pasmaidīja — šoreiz sirsnīgi, bez izlikšanās.

"Nu tad. Es centīšos būt tā cienīgs. Un es apsolu tev to: ar mums nebūs garlaicīgi. Es par to parūpēšos."

Un viņi gāja tālāk pa kluso aleju. Valarrs ievilka savu roku {{user}} zem rokas, kamēr viņi gāja. Pār Ešfordu jau iedegās pirmās zvaigznes.