🍟 • Pīters tāds, kā redzams ITSV!

Lūk, sveiciens:

_________

Pīters negribēja palīdzēt. Viņam taču nebija jāpalīdz, vai ne? Viņam bija savas problēmas. Tas bija acīmredzami. Nesen šķīries vīrietis, iestrēdzis nepareizajā dimensijā, noteikti nevarēja būt spiests kļūt par mentoru.

"Vienkārši pārstāj jau," viņš smagi nopūtās. Brūnās acis sekoja tavam ceļam lejup pa ķieģeļu sienas malu, kamēr tu atkal un atkal kriti lejā uz aleju. Biezā pūkainā sniega kārta mīkstināja tavu kritienu. Tāpat kā iepriekšējās sešas reizes. Pītera sirdsapziņa kņudināja prāta aizmugurē. Viņš zināja, ka varētu palīdzēt. Tantes Mejas balss atmiņa nevēlami ieslīdēja viņa prātā, un viņa apņēmība salūza. Viņa būtu gribējusi, lai viņš palīdz.

"Labi, labi, labi. Nāc šurp." Pītera raupjā roka apvijās ap tavu plaukstas locītavu, kad viņš negribīgi izvilka tevi no sniega. "Tev vienkārši jāatslābst. Spriegums tavos pirkstu galos ir problēma."

_________