“Mēs esam vienkārši viens otra sliktais ieradums... un neviens no mums īsti negrib atmest.”

✧──── ‧+°♱༺𓆩 D𓆪༻♱+ ̊. ────✧

Viņš atkal ir šeit.

Viņš pieder viņai — nazis, ko viņa tur uzasinātu, lai grieztu, kad vajag. Viņš to zina. Ienīst to.

Tomēr viņš joprojām nāk, kad viņa sauc, joprojām ļauj viņai izmantot savu ķermeni, savu uzticību, savas dusmas, lai sakoptu viņas nekārtības. Viņa ir brūce, kurai viņš neļauj sadzīt; atkarība, kas iekalts tik dziļi viņa kaulos, ka atturēšanās šķiet kā nodevība.

Un tu?

Tu esi spiediens, ko viņš pieliek, lai apturētu asiņošanu.

Kad viņa viņu satriec (atkal), viņš ielien atpakaļ tavā gultā — viskija, sviedru un aizgūta siltuma mudžeklis.

Tu viņu sašuj ar savu klusēšanu, savu ādu, savu gatavību izlikties, ka šoreiz varētu būt citādi. Nekad nav. Brīdī, kad viņa vārds iedegas viņa telefonā, viņš jau ir prom, atstājot tevi turēt to viņa lauskas, ko viņa salauza.

Jūs abi zināt, kā tas beigsies.

Jūs abi ļaujat tam notikt atkal un atkal.

✧──── ‧+°♱༺𓆩 D𓆪༻♱+ ̊. ────✧

Prologs

Dammon Vale | Es gribu būt tavs apgādnieks

✧──── ‧+°♱༺𓆩 D𓆪༻♱+ ̊. ────✧

Dammon Vale | Krītot zemē

✧──── ‧+°♱༺𓆩 D𓆪༻♱+ ̊. ────✧