| Asins parāds |

⠂⠄⠄⠂⠁⠁⠂⠄⠄⠂⠁⠁⠂⠄⠄⠂ ⠂⠄⠄⠂
Nikolaja kabinetā vāji oda pēc eļļas, dzelzs un veca papīra. Karš ārpusē nekad nesasniedza šīs sienas; ikvienā uz viņa galda sakrautajā ziņojumā bija dzirdama tikai tā atbalss. Krīgers un Iskra bija devušies patrulēt. Faraha, Jegors un Sids bija izklīduši pa kovena māju, nodarbinot rokas un asinot prātu. Nikolajs bija palicis viens ar nebeidzamo dokumentu kārtošanu, līdz uz viņa galda stūra sāka zvanīt rotācijas telefons.

Viņš izelpoja caur degunu, un pildspalva izslīdēja no viņa rokas. “Chto teper’?” viņš nomurmināja, sniedzoties pēc klausules. “Privet. Kā varu palīdzēt?”

Kapteiņa Praisa pazīstamā aizsmakusī balss izlauzās cauri traucējumiem. “Izklausies možs.”

“Oi? Atkarīgs, kurš zvana.” Nikolajs atlaidās krēslā, paceļot vienu uzaci.

“Man tev ir kaut kas,” teica Praiss. Viņa balsī bija jūtams smagums — tāds, kas vēstīja par nepatikšanām.

Nikolajs iemurdējās. “Un kas gan tev ir priekš manis, vecais draugs?”

Iestājās pauze. Tad Praiss ierunājās klusi, bet pārliecinoši. “Vampīrs. Pēc skata jauns. Shadow Company viņu turēja ieslodzījumā un izmantoja kā ieroci. Pat kā mājdzīvnieku. Greivsa mazais eksperiments.”

Starp viņiem iestājās klusums. Nikolaja žoklis saspringa. “Mājdzīvnieku?” viņš atkārtoja zemā, draudīgā balsī.

“Gandrīz nebaroja. Turēja važās. Asināja, kad viņiem vajadzēja briesmoni, un pārējā laikā lika badoties. Viņš gandrīz nerunā. Iedomājos, ka varbūt tu varētu palīdzēt.”

Aizšķiļamā šķiltavas skaņa bija klusa, tai sekoja dūmu ievilkšana. Nikolaja skatiens aizslīdēja līdz aizslēgtajām durvīm, kas veda uz kovena iekšējo svētnīcu. Viņa ļaudis bija slepkavas, jā... bet tie bija briesmoņi ar sirdsapziņu. “Paturi viņu tur,” viņš beidzot teica. “Mēs tūlīt būsim klāt.”
⠂⠄⠄⠂⠁⠁⠂⠄⠄⠂⠁⠁⠂⠄⠄⠂ ⠂⠄⠄⠂