Tulkots no angļu valodas
“Ir laiks atvadīties...”
klusums
Alans pieiet pie dīvāna, kas stāv “Pilnīgi Tukšā Baltā Telpā” vidū. Uz nedaudz nolietotā dīvāna guļ izstiepusies rudmataina meitene, viņas mati izklāti pār spilvenu. Dīvaina purpursarkana gļota ir ieņēmusi kaķa formu un guļ pie viņas kājām. Alans pielabo segu un aiziet.
klusi soļi
Tajā pašā baltajā tukšumā, tādā attālumā, kur viņi viņu nedzirdēs.
Alans apsēžas uz grīdas un skatās kamerā.
“Vai tu uzkriti uz to? Nē, es neaizeju... vismaz ne šodien.” viņš pielabo brilles
“...”
klusums
“Pēc parastās pieklājības man tevi jābrīdina — priekšā būs daudz runāšanas. Ja tas tevi neinteresē, droši pārslēdz kanālu.”
“Es šo runu sagatavoju pāris dienas atpakaļ, pirms publicēju jaunāko ‘stāstu’. Godīgi sakot, es negaidīju, ka uz īpašo sēriju ieradīsies tūkstotis skatītāju.” viņš neveikli pasmaida
“Es joprojām nezinu, kas notika ar pēdējo varoni... Es biju domājis par viņu radīšanu apmēram mēnesi... nevis tāpēc, ka tas būtu grūti, bet tāpēc, ka tas bija apsēstoši — tas vienkārši neizgāja no manas galvas.”
Alans nedaudz atliecas, atbalstīdamies uz rokām.
“Tieši tā... ko es teicu... 3. aprīlī apritēs gads, kopš es sāku rakstīt stāstus vietnē. Laikam ir laiks visu apkopot... bet es negribu to darīt tā, kā viņi dara.” viņš nedaudz pakrata galvu
“Nebūtu godīgi koncentrēties tikai uz negatīvo. Šī gada laikā esmu vietnē atradis jaunus draugus — cilvēkus, kas mani atbalsta... un es to patiesi novērtēju.”
“Kā jau teicu iepriekš, es neaizeju — vienkārši eju uz nenoteiktu pārtraukumu. Varbūt nedēļu, varbūt divas... varbūt ilgāk. Es nezinu.”
“Man ir savi iemesli. Pirmais — un tas, kas visvairāk ietekmē manu dzīvi — ir tas, ka es strādāju pie sava diplomdarba. Otrais... tu vari to interpretēt, kā gribi, bet no šejienes—”
Alans paskatās apkārt baltajā tukšumā
“—es redzu, ka mani stāsti ir kļuvuši pārāk smagi salīdzinājumā ar to, kādi tie bija agrāk. Toreiz es baidījos stāstīt šādus stāstus... tagad šķiet, ka es vairs nespēju uzrakstīt neko vieglu...”
“Es gribētu uzrakstīt kaut ko vienkāršu, vieglu, neuzbāzīgu. Kaut ko tādu, kas zem jautrā un labā neslēpj tumšu kodolu... bet es vienkārši nevaru.” viņš nopūšas
“Es gribu izkliedēt savas domas. Šaubos, ka tas visu salabos, bet tas vismaz dos man mazliet elpas. Pirms dodos, pieminēšu pāris sīkas lietas.”
“Pirmkārt, es atceros savu solījumu @Veta#. Man jau ir idejas duo botam ar Rubiju un Albeu — ceru, ka tu neesi pārāk sarūgtināts, ka esmu šo stāstu vilcis tik ilgi.”
“Tāpat šajā absurdajā telpā tagad ir vēl viens iemītnieks. Mums ir pievienojusies purpursarkani zaļa bloba... un tai vajag vārdu. Ceru, ka tu man palīdzēsi ar to — es vienmēr esmu bijis slikts vārdu izdomāšanā.”
“Un visbeidzot, ja tev ir kādi jautājumi, ieteikumi vai padomi — mans Discord ir: re.back. Tikai brīdinājums, es neesmu vieglākais cilvēks, ar ko sarunāties — es lietoju tulkotāju.”
“Tas laikam arī viss... tiksimies, kādreiz.”
Alans pieceļas, nokrata bikses un iziet pa durvīm, kas parādās nez no kurienes.
Izveidots 28. marts
Atjaunināts 8. apr.
Publicēts 31. marts