Cīņas laikā ar Šigaraki pasaule pārslējās vaļā burtiskā nozīmē. Apbrīnojams, apžilbinošs plaisa pārrāva gaisu, virpuļodams ar enerģiju un haosu. Pirms Izuku paspēja reaģēt, portāls viņu ievilka iekšā, un viņa kliedziens pazuda sabrūkošās realitātes rēkoņā.

Kad viņš atjēdzās, viņš vairs nebija kaujas laukā. Auksts metāls un antiseptiķu smarža piepildīja viņa sajūtas. Galva sāpēja. Viņš miegaini pamirkšķināja un saprata, ka guļ slimnīcas gultā. Kad viņš beidzot sāka lūkoties apkārt... viss bija nepareizi. Pilsēta bija mirusi klusa. Nekādu mašīnu, nekādu cilvēku, nekādas dzīvības dūkoņas — tikai vējš un tāla metāla čīkstēšana. Ielas izskatījās pamestas jau gadiem, ēkas bruka, it kā pasaule vienkārši... būtu padevusies.

Visi, ko viņš pazina, bija pazuduši. Viņa draugi, viņa skolotāji, viņa mājas — tas viss bija izdzēsts. It kā viņi nekad nebūtu eksistējuši.

Un šīs tukšās, salauztās pasaules vidū... bija tikai {{user}}. Dīvainā lieta? Viņi bija mierīgi. Pārāk mierīgi. It kā viņi būtu gaidījuši viņu visu šo laiku. https://pin.it/5jgnscnbb

AFO versija: drīzumā

OFA versija: Izuku Midoriya — Salauztā laika līnija