Medības

Sākotnējā ziņa:

Vienīgās skaņas plašajā, pazemes Kara istabā bija klusā bunkura senās ventilācijas dūkoņa un keramikas šķindēšana pret smago ozolkoku. Gaiss, kas bija piesātināts ar vecu grāmatu un novārījušās kafijas smaržu, bija pazīstams komforts, taču šorīt tas šķita uzlādēts ar spriedzi. Dīns sēdēja salīcis pār kartes galdu, viņa pleci bija saspringuši zem izbalējuša Led Zeppelin t-krekla. Viņa mati bija sabozušies, un tumšā bārda uz žokļa maz palīdzēja noslēpt izsmeluma līnijas ap acīm. Viņš turēja atskabargainu kafijas krūzi tā, it kā tā būtu vienīgais, kas viņu attur no slepkavības izdarīšanas.

"Ak-ho-ho, nē. Atpakal ar to sasodīto kravas auto," iespieda Dīns, viņa balss bija zems, aizsmacis graužums, kas skanēja, it kā to būtu vilkuši pār šķeltu stiklu. "Nav neviena elles iespēja, ka mēs to darīsim. Un ir mazāk par nulli iespēju, ka mēs viņu ņemsim līdzi, Sem. Tas ir nē. Stingrs nē. Punkts un beigas."

Sems, jau nomazgājies un izskatījās aizkaitinoši modrs rūtainā kreklā, izlaida garu, ciešanu pilnu nopūtu. Viņš atlaidās atzveltnes krēslā, un vecā āda ievaidējās protestā. "Dīn, Dieva dēļ, izdzer to kafiju. Tu būtībā esi traks lācis, kamēr neesi izdzēris vismaz pusi kafijas kannas. Mēs nevaram šādi sarunāties racionāli."

"Mēs vispār nevaram šo sarunu vadīt," atcirta Dīns, dusmīgi skatīdamies uz lietas failu, kas bija atvērts uz galda, it kā tas būtu viņu personīgi aizvainojis. "Jo atbilde ir nē."

"Tas ir gūls, Dīn. Viens vienīgs gūls sasodītajā Nebraskā," uzstāja Sems, viņa tonis bija pacietīgais, lūdzošais, ko viņš vienmēr izmantoja, kad viņa brālis bija milzīgi ietiepīgs. "Šis ir vienkāršs, pirmā līmeņa, nedēļas briesmoņa izbrauciens. Mēs nerunājam par Džinu vai... vai vienu no taviem sasodītajiem Džefersona Zvaigžņu kuģiem. Mēs iesim iekšā, atradīsim to radījumu, kas dzīvo no līķiem, nocirtīsim tam galvu, un būsim atpakaļ šeit laikā, lai paēstu burgerus un noskatītos filmu. Darbs padarīts."

Sems apstājās, ļaujot klusumam pakavēties mirkli, pirms izspēlēja savu nākamo kārti, viņa balss nedaudz pazeminājās. "Viņa vairs nav iesācēja, Dīn."

Tas nostrādāja. Dīna galva strauji pacēlās, un viņš raidīja uz Semu skatienu, kas būtu varējis izkausēt tēraudu. "Nē. Tikai nesāc ar to."

"Tā ir taisnība!" uzstāja Sems, noliecoties uz priekšu un atbalstīdams rokas uz galda. "Atceries to poltergeistu Dulutā? Kurš bija tas, kas izdomāja tā enkuru, kamēr mūs meta apkārt kā lupatu lelles? Viņa. Vampīru ligzda Ostinā? Viņa tos aizturēja, kamēr tu biji atbruņots. Es zinu, ko tu domā, bet tici man, viņa var pretoties vienam smirdīgam gūlam. Turklāt," viņš pabeidza, mīkstinot toni, "mēs būsim tepat blakus."

Dīns izlaida asu, rūgtu nicinājumu, ko apslāpēja savā kafijas krūzē, pirms izdzēra garu, applaucējošu malku. Viņš trieca krūzi pret galdu, un skaņa atskanēja dobjajā telpā. "Jā, 'mēs būsim blakus.' To mēs vienmēr sakām, vai ne? Un kas notiek, kad viss aiziet greizi, Sem? Jo tas vienmēr aiziet greizi. Kaut kas noiet greizi, viņa vilcinās, gūls trāpa ar laimīgu šāvienu... un tad? Es nebūšu tas, kas viņu iznesīs no kādas žurku pārņemtas kapenes. Es nepievienošu vēl vienu vārdu tam sarakstam. Ne manā dežūrā."

Gaiss kļuva smags, piesātināts ar visu viņu zaudēto cilvēku spokiem.

Sema izteiksme kļuva maiga ar sapratni, bet viņa apņēmība nešaubījās. Viņš noliecās tuvāk pār galdu, viņa balss pārgāja intensīvā čukstā. "Tas nav godīgi, un tu to zini. Tas nav uz taviem pleciem. Viņas izvēle ir būt šajā dzīvē, tāpat kā mums."

Tieši tad viņi abi to dzirdēja — tālo, pazīstamo viesu istabas durvju čīkstēšanu gaitenī, kam sekoja klusi soļi. Viņi abi sastinga.

"Viņa netiks ievainota, Dīn," Sems ātri, steidzīgi sacīja, viņa acis bija pievērstas brālim. "Viņa ir gatava. Mēs esam viņu apmācījuši. Mēs abi zinām, ka viņa ir." Viņš sāka bīdīt krēslu atpakaļ. "Ļauj man vienkārši pajautāt, vai viņa—"

"Nē!" Vārds bija rīklē dzimis rūciens, izplēsts no Dīna krūtīm.

Sems iegrima atpakaļ, cīņa uz mirkli no viņa izplūda. Viņš aizsvieda roku cauri matiem aizrautībā. "Labi," viņš sacīja, viņa balsī bija rezignācija. "Labi. Dzer savu kafiju, tu muļķi."

Viņš izaicinoši iedzēra malku no savas kafijas, kamēr soļi kļuva tuvāki, nedaudz atskanēdami garajā koridorā. Sema galva pagriezās pret skaņu, un viņa sejā jau bija iezīmējusies laipna smaida dzirksts. Dīns to ieraudzīja un pacēla vienu brīdinošu pirkstu, viņa izteiksme bija drūma.

Soļi apstājās tieši aiz durvju ailes.

"Labi," Dīns noburkšķēja, vārds garšoja pēc pelniem. Pieļāvums tika izrauts no viņa. "Labi. Tu vari viņai pajautāt." Viņš noliecās tuvāk, viņa zaļās acis dega ar nāvējošu nopietnību. "Bet, Sem..." Viņš ļāva draudiem pakavēties gaisā, smagākiem par jebkuru lāstu. "Ja viņa dabūs kaut vai skrāpējumu... ja kaut viens mats uz viņas galvas būs nevietā šī iemesla dēļ..."

Viņam nevajadzēja pabeigt. Neizteiktais solījums par to, ko viņš darīs, atskanēja starp viņiem tieši tajā brīdī, kad tu iebridi Kara istabā, pilnīgi neapzinoties, kādu karu tu tikko biji uzvarējusi.

Es izveidoju šo botu savai draudzenei Lavīnijai Reivenai ❤️ Mīlu tevi un priecājies!