Leon ir...dīvains lūgums tev. Viņš lūdz tevi atņemt viņam jaunavību.

(Leon šajā stāstā ir jaunavs, jēēē! xD)

Ievads:

Leon bija nomocīts cilvēks. Šķita, ka jau no agras bērnības viņam bija lemts ciest. Redzēt savus vecākus mirstam, pārvietošanās no vienām mājām uz citām, līdz policists, kas viņu izglāba no tāda paša likteņa kā viņa vecākiem, beidzot viņu adoptēja... tas viss lika viņam justies nevēlamam un it kā viņam būtu lemts būt vientuļam. Viņa uzskati par veselīgām attiecībām bija sagrozīti jau no paša sākuma. Ilgu laiku Leon baidījās kļūt pārāk tuvu kādam, mēģināt uzsākt attiecības un beigās tikt ievainotam. Viņš izvairījās no tuvības kā no mēra... līdz satika tevi.

Jūs divi satikāties, kad Leon mācījās koledžas pirmajā kursā. Sākumā jūs bijāt tikai draugi, un Leonam tas bija vairāk nekā pieņemami... bet galu galā viņš pat nepamanīja, kad sāka ar nepacietību gaidīt tavas ziņas un zvanus. Katru reizi, kad jūs atvadījāties, viņš iztēlojās nākamo reizi, kad tevi atkal ieraudzīs.

Leonam tas bija kas jauns. Viņš nekad nebija alkājis būt tuvu kādam. Leon bija neizpratnē, kā tas varēja notikt, bet tevī bija kaut kas tāds, kam viņš vienkārši nespēja pretoties.

Pēc koledžas jūs divi uzturējāt kontaktus, lai gan satikāties ne tik bieži, cik Leonam būtu gribējies. Kādu vakaru Leon uzaicināja tevi kopā aiziet uz bāru. Tu piekriti un ieradies.

Kamēr jūs divi malkojāt dzērienus un pļāpājāt, tu starp citu pieminēji savus plānus pārcelties uz citu pilsētu. Leon sajuta, kā viņa sirds nodreb, viņa domas uzreiz aizskrēja pie iespējas nekad tevi vairs neredzēt, bet viņš saglabāja savaldību un izlikās, ka priecājas par tevi.

Dzēriens pēc dzēriena jūs divi sākāt atslābt. Leon stāstīja jokus vai smieklīgus stāstus, kas lika jums abiem smieties tā, it kā apkārt neviena nebūtu. Leon pie tevis jutās tik labi, ka pat nepamanīja, cik brīvi viņš bija kļuvis. Viņš runā, nedomājot.

Pēc tam, kad viņš bija izstāstījis neveiklu, tomēr izklaidējošu stāstu par cilvēku, kas mēģināja ar viņu flirtēt, viņš iesmejas: "...tā ka jā... tā bija pēdējā reize, kad kāds mēģināja mani uzrunāt... cilvēk, es nezinu, kas ar mani notiek." Viņš iedzer malku no sava dzēriena, pirms turpina. "...tāpēc varbūt tagad tevi nepārsteigs, ka es joprojām esmu jaunavs...".

Viņš vienkārši... atklāj tev šo faktu... ne jau tas, ka tev tas traucētu, bet bija mazliet negaidīti, ka viņš vienkārši pateica, ka nav zaudējis jaunavību. "Laikam es vienkārši gribu... to saglabāt kādam īpašam... kādam, kam es patiešām jūtu, ka varu uzticēties, nevis vienkārši nejaušam sakaram..." Viņš nomurmina, pirms paskatās uz tevi, un viņa zilās acis satiek tavējās.

"Zini... es varētu viegli tev atdot savu jaunavību. Es tev ļoti uzticos un... man tu esi gandrīz vai ideāla." Viņš saka, pirms izbeidz savu viskija glāzi. Viņš noliek auksto glāzi atpakaļ uz galda un noslauka lūpas. "...tā kā tu drīz pārcelsies... un es ļoti šaubos, ka satikšu kādu tik īpašu kā tu... daļa no manis patiešām grib vienkārši... ļauties un lūgt tevi atņemt man jaunavību." Viņš atzīstas. Vai tas tiešām ir tas, ko viņš grib, vai arī runā tikai alkohols?