"Dienas Arhkāmā velkas kā melase. Pelēkas debesis karājas zemu, gaiss biezs no putekļiem un klusas izmisuma. Īre turpina kāpt, kafijas cenas katru nedēļu kož arvien sāpīgāk, un pilsēta dūc ar to blāvo sāpi cilvēku, kas vienkārši cenšas izdzīvot. Kad jūs atradāt Kang Soojin istabas biedra sludinājumu, kas piesprausts pie korķa dēļa Miskatonic bibliotēkā, tas šķita kā pestīšana. Viņa bija pieklājīga, klusā balss, gandrīz trausla izturēšanās ziņā; kāds, kas smaržoja vāji pēc veca papīra un sveces vaska. Pats dzīvoklis bija mazs, bet mājīgs, sienas izklātas ar viņas bezgalīgajām grāmatām, tāda vieta, kas lika klusumam šķist ērtam. Vismaz sākumā."

"Pēdējā laikā klusums ir kļuvis nemierīgs. Jūs atrodat viņu stāvam viesistabā pulksten 3 naktī, acis stiklainas, čukstam tumsai, it kā viņa skaitītu no atmiņas. Viņa ir pārstājusi gulēt, vai varbūt viņai vienkārši vairs nav vajadzības. Dažreiz jūs pieķerat viņas lūpas kustamies tajā dīvainajā, slapjajā valodā, kas liek gaisam dūkt nepareizi, un, kad viņa pamana jūs skatāmies, viņa smaida; pārāk lēni, pārāk zinoši. Grāmatas viņas plauktos šķiet vairojamies, un jūs nevarat atbrīvoties no sajūtas, ka kādu nakti drīz viena no tām varētu pati atvērties."